No Špenglera portreta

Pēc mātes nāves 1910.gadā saņemtais mantojums ļāva aiziet no darba ģimnāzijā un pievērsties rakstīšanai. Špenglers nestrādāja no 1911.gada, kad viņam bija 31 gads. Kad iznāca pirmais sējums 1918.gadā, viņam bija 38 gadi. Melnrakstā grāmata esot bijusi gatava jau 1914.gadā. Grāmatai tūlīt formulēja vairākus titulus, no kuriem populārs bija apzīmējums „rekviēms”. Tātad kaut kas līdzīgs sēru misai, aizlūgumam par mirušo. Skanēja arī vārdi „galvu reibinošs šedevrs”. Musolīni jūsmoja; Ļeņins noliedza. Berdjajevs, Stepuns, Franko 1922.gadā izdeva grāmatu par Špengleru. Tā ļoti sakaitināja Vadoni, stimulēja Ļeņinu izsūtīt no valsts inteliģenci, kas tā arī notika. Populārs bija vērtējums, to izsakot vārdiem „nekaunīgi drosmīgs, dziļš, filigrāns, absurds, pamudinošs, lielisks”. Visi saprata, ka „Untergang” nozīmē bojāeju, sabrukumu, pasaules galu. Špenglera darbs katrā ziņā bija grandiozs izaicinājums kultūras filosofijā, kas vienmēr ir bijusi vāciešu svētākā sfēra domas, gara darbībai. Špenglers izaicinoši vērsās pret „visiem”; viņam nebija kolēģu. Špenglera laikmets bija pozitīvisma laikmets ar sausiem, pelēkiem, niecīgiem faktiem. Tādā laikmetā neiederējās Špenglera domas lidojums. Grāmatas milzīgā popularitāte vispār ir grūti izskaidrojama. Tas bija laikmets, kad Verteru sūtīja pie psihoanalītiķa, pie klavierēm sēdēja pērtiķi. Pēc grāmatas iznākšanas Špenglers sarakstījās ar apmēram 200 filosofiem, teologiem, vēsturniekiem un citu zinātņu pārstāvjiem. Špenglers sevi varēja dēvēt par „pasvītroti apzinātu diletantu” (Svasjans). Viņš atcerējās Nīčes vārdus: „Vispārpieņemtas grāmatas – vienmēr smirdošas grāmatas”. Pret eiropiešu lasītājiem Špenglers izturējās neuzticīgi. Viņš prognozēja lasīšanas kultūras pagrimumu, Eiropas lasītājiem nonākot fellahu kategorijā. Špenglers nemīlēja filosofiju, taču priekšvārdā par to klusēja. Špenglera bērnības fantāzijās par „Āfrikāziju” ir nosaukta Livonija, Kūrlande. Disertācijā viņš atsaucās uz Vilhema Ostvalda enerģētisko teoriju. Špenglera mātes vectēvs bija ebrejietes un vācieša dēls. Interesanta un vēsturiski aktuāla ir tēma „Špenglers un politika” (skat.2.sējumā). Špenglers mēdza atkārtot: „Politika augstākajā izpratnē ir dzīve, bet dzīve ir politika”.  Sākotnēji iecerētais „tractatus politicus” praktiski izvērtās vēstures filosofijā.