Planetāri globālā pretruna

Visjaunāko laiku (no XX gs. pirmās puses) ļaundaru briesmu darbi ir netieši veicinājuši labas gribas cilvēku pretrunīgu lēmumu pieņemšanu planetāri globālā mērogā. II Pasaules karš piespieda konstatēt jaunu noziedzības formātu – „noziegumu pret cilvēci”. Šis jēdziens pirmo reizi tika formulēts Nirnbergas procesā. II Pasaules karš stimulēja pieņemt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCTD). To ANO pieņēma 1948.gadā. II Pasaules karš un īpaši holokausts pamudināja akcentēt un plaši propagandēt kultūru relatīvisma koncepciju, par kuru bija sakāpināta ideoloģiskā un zinātniskā saruna 50.gados. Koncepcija nosaka, ka katra kultūra ir unikāla izpausme, un katru kultūru ir jāvērtē saskaņā ar tās atbilstību attiecīgās tautas vajadzībām. Taču radās nepārvarama pretruna starp kultūru relatīvisma koncepciju un VCTD. Šī pretruna saglabājas joprojām. Par to liecina, piemēram, Vispārējā deklarācija par kultūru daudzveidību (2001), Konvencija par kultūru daudzveidību (2005). Pretruna rodas tāpēc, ka 2.pants Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā skan šādi: „Katram cilvēkam pienākas visas tiesības un brīvības, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Turklāt nav pieļaujamas nekādas atšķirības tās valsts vai teritorijas politiskā, tiesiskā vai starptautiskā stāvokļa dēļ, pie kuras cilvēks pieder, neatkarīgi no tā, vai šī teritorija ir neatkarīga, aizbildnībā, bez pašpārvaldes vai kā citādi ierobežota savā suverenitātē.” Pretrunu izraisa no vienas puses VCTD universālisms, bet no otras puses kultūru relatīvisma koncepcijas sludinātais kultūru plurālisms. VCTD netiek fiksēts kultūru ūnikums kā cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas savdabības pamatfaktors. Iznāk, ka visi cilvēki ir vienādi. Turpretī kultūru relatīvisma koncepcijā ir uzsvērts katras kultūras identitātes ūnikums. Tas automātiski liecina par attiecīgo cilvēku savdabību – vairāk vai mazāk radikālu atšķirību no pārējiem cilvēkiem. Iznāk, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Universālisms un plurālisms ir nesavienojamas nostādnes. Viskritiskākā attieksme ir pret VCTD, jo tās universālisms pārvēršas imperālismā, noliedzot kultūru savdabību. Katrā kultūrā ir relatīvi oriģināla cilvēka filosofiski metafiziskā izpratne un cilvēka tiesību izpratne, kas sintezējas no attiecīgās kultūras inspirētiem dažādiem faktoriem – reliģiskā, politiskā, ideoloģiskā, vēsturiskā, morāli tikumiskā, tautas tradīciju un paražu faktora. VCTD šos faktorus ignorē. Faktiski reāli kultūru atšķirības nosaka cilvēciskās atšķirības. Unikālu kultūru spēj radīt tikai savā ziņā unikāli cilvēki, kuru identitāte atšķiras no citu cilvēku identitātes. VCTD neņem vērā identisko atšķirību kulturģenēzes potenciālu. Saprotams, vajadzīgas ir abas ideoloģijas – gan cilvēktiesību ideoloģija, gan kultūru relatīvisma ideoloģija. Par to liecina mūsdienu pasaules galvenie trendi – migrācija, kari, terorisms, civilizāciju konflikti, etniskie, reliģiskie konflikti. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt pretrunu starp abām ideoloģijām. Šī pretruna traucē, piemēram, multikulturālisma perspektīvām. Šo pretrunu var demagoģiski izmantot politiskajā retorikā. Tāpēc ir sastopami konkrēti priekšlikumi šīs pretrunas pārvarēšanai. 21.maijs ir Vispasaules kultūru daudzveidības diena; mēs tagad (2018.g.) dzīvojam Kultūru tuvināšanās starptautiskajā desmitgadē (2013-2022). Sastopami dažādi konceptuālie ieteikumi „plurālisma universalizācijā”, kā dēvē pieeju dotās pretrunas pārvarēšanai. Tā visa pamatā ir viena tipa darbība – apgaismības darbība, izglītojot ļaužu masas gan par kultūru plurālismu, gan par cilvēka universālo dabu un universālajām tiesībām. Nākas atcerēties, ka arī multikulturālisma liktenis ir atkarīgs no sociuma apgaismības līmeņa: jo izglītotāki cilvēki, jo iecietīgāka ir viņu attieksme pret „svešo”.