Kultūras kritika

§  Kultūras kritika var pievērsties atsevišķu kultūras elementu kritiskai analīzei, kā arī var pievērsties kultūras teorijas atsevišķu ideju un koncepciju kritiskai analīzei.Tāda kritika ir kultūras metodoloģiskā kritika.

§  Kritiski var izturēties pret divām starptautiskajām iniciatīvām: 1) 21.maijs – Vispasaules kultūru daudzveidības diena un 2) 2013.-2022.g. – Kultūru tuvināšanās starptautiskā desmitgade. Abas iniciatīvas var kritizēt gan par universalitātes (daudzpusības, vispusīguma) pārspīlēšanu, gan par universalitātes noniecināšanu, „tuvināšanās” formā samazinot kultūru daudzpusību uz Zemes. Abām iniciatīvām ir kopējs mērķis: stiprināt tolerantu attieksmi pret svešām kultūrām.

§  Slikta attieksme pret svešām kultūrām ir plaši izplatīta cilvēcē. Sliktās attieksmes cēlonis ir savā kultūrā – tajā sastopamā izturēšanās pret citiem un svešajiem. Sliktās attieksmes pārvarēšanas galvenais veids ir savas kultūras izpratne un novērtēšana. Savā kultūrā ir jāspēj saskatīt tās vienreizējību. Jāsāk cienīt savas kultūras vienreizējība. Ja būs savas kultūras vienreizējības cieņa, tad būs arī citu kultūru vienreizējības cieņa. Savas kultūras vienreizējības cieņa ir visefektīvākais veids, tā teikt, kultūru plurālisma sakārtošanā. Cienot savu kultūru, sākam cienīt citas kultūras; sākas kultūru tuvināšanās process - kultūru atšķirību harmonizācija.

§  Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (VCTD) ir pretrunā ar dzīves praksi cilvēces vēsturē un mūsdienās dzimušo kultūru relatīvisma koncepciju. VCTD 1.pants: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā”. Ļoti viegli ir apstrīdēt pirmajā teikumā teikto. Katram ir skaidrs, ka viena situācija ir tad, ja cilvēks, pieņemsim, piedzimst Anglijas karalienes mazdēlu ģimenē. Pavisam cita situācija ir tad, ja cilvēks piedzimst, atkal pieņemsim, Latvijas bezdarbnieka ģimenē. Atšķirības tāpat nosaka rase, etniskums, kultūra, reliģija u.c.

§  VCTD melnrakstā bija runa tikai par „saprātu”. Ķīnas pārstāvis ieteica papildināt cilvēka raksturojumu. Viņš ieteica ķīniešu valodā jēdzienu, kas tika pārtulkots kā „sirdsapziņa”. Jēdziens tika nepareizi pārtulkots. Jēdziens apzīmē morālo apziņu konfuciānisma garā – „apziņu, kas atzīst atšķirīgā svarīgumu”. Tātad ķīnietis ieteica norādīt, ka cilvēkam ir dots saprāts un atšķirīgā cieņa; proti, cilvēks jau no dzimšanas atzīst citādo, svešo, atšķirīgo.

§  Kultūras kritikā pazīstama tēma ir t.s. vispārcilvēciskās vērtības. Pret tām visbiežāk ir noliedzoša izturēšanās. Vispārcilvēciskās vērtības ir tikai teorētiski eksistējošu vērtību aksioloģiskās maksimas. Tās ir „balto” cilvēku demagoģiskas aksioloģiskās maksimas. Reālajā dzīvē, rasu un etnosu, kultūru daudzveidības vidē, nepastāv visiem vienādas vērtības. Piemēram, „perestroikas” ideoloģija arī sludināja vispārcilvēcisko vērtību prioritāti, salīdzinot ar šķiriskajām vērtībām. Taču reāli „perestroika” radīja tādu sociālo noslāņošanos, kura pat sapņos nevarēja rādīties ne feodālismam, ne kapitālismam.

§  Kultūrā laiku pa laikam rodas tas, ko mēdz saukt par jaunu domāšanu. Kultūra izmaina cilvēku domāšanu. Vispār kultūras un cilvēku domāšanas attiecības ir komplicētas. Tradicionāli saka, ka kultūru un cilvēkus ietekmē zinātniski tehniskais progress (ZTP). Tajā pašā laikā netiek paskaidrots, kas izraisa ZTP, jo ZTP nevar rasties pats no sevis. Kultūrai piemīt bumeranga spējas: cilvēki rada noteiktas kultūras formas un pēc tam šīs formas rada (praktiski – izmaina) pašus cilvēkus. Rodas cilvēku jauna domāšana. Informācijas un transporta tehnoloģiju attīstība arī ir radījusi jaunu domāšanu – planetāro jeb globālo domāšanu. Tās rezultātā tiek saskatīta cilvēces vienotība: cilvēcei ir kopīgs liktenis, cilvēce ir vienota demogrāfiskajā ziņā (S.Kapica), kopīgas iezīmes ir kultūrām.

§  Par klasisku vispārcilvēcisko vērtību uzskata t.s. morāles zelta likumu: nedari citiem to, ko nevēlies, lai citi darītu tev... Dotais likums atspoguļojas daudzās reliģiskajās mācībās.

§  Par vispārcilvēciskajām vērtībām ne reti dēvē izteiktas abstrakcijas – labestību, skaistumu, patiesību, ticību. Katrā kultūrā esot tādi vispārcilvēciskie komponenti kā māksla, morāle, filosofija, reliģija.

§  Visa universālā dedzīgākais noliedzējs ir nihilisms. Nīče izsacījās par eiropeisko nihilismu – „Dievs ir miris!”. Tas nozīmē atsacīšanos no metafizikas – būtības. Nihilisms stimulē vērtību pārvērtēšanu. Reāli – atsacīšanos no iepriekšējām vērtībām un jaunu vērtību ģenēzi. Mūsdienās netiek nožēlota iepriekšējo vērtību atmešana. Gluži pretēji – tiek apsveikta kā brīvības iegūšana.