Osvalds Špenglers ļoti skaudri apzinājās savas metodes neparastumu. Apzinājās metodes oriģinalitāti vēstures interpretācijā. Pie tam viņa izjūtas koncentrējās zināmā polemiskā pozā. 1.sējuma plašajā ievadā viņš emocionāli saspringti skaidro savu neparasto metodi, it kā atvairot oponentu iebildumus un atsacīšanos atzīt pieejas lietderību un piemērotību attiecīgā materiāla analīzē. Tāpēc ievada mērķis ir skaidrot metodi. Bet metodes skaidrojums tiek nepārtraukti papildināts ar cita rakstura skaidrojumu - galvenokārt atsevišķu vēsturisko procesu skaidrojumu. Špenglera ieskatā tie ir procesi, kurus nemaz savādāk nav iespējams pareizi izprast. Šo procesu izpratnē vispiemērotākā ir viņa metode. Nav viegli lakoniski apzīmēt Špenglera metodi. Amizanti ir tas, ka Špenglera metodē ietilpst kritiska attieksme pret vēlēšanos lakoniski formulēt viņa (un ne tikai viņa) metodi. Tādējādi katram, kurš šodien vēlas lakoniski formulēt Špenglera metodi, nākas rēķināties ar patrona smīnu. Špenglera ieskatā „klasificēšanas” mānija ir civilizācijas pazīme. Ja tomēr uzdrošināmies runāt par Špenglera metodi, tad pašlaik formulējums būtu universāls mentālais antropomorfisms. Špenglers uz visu lūkojās no cilvēka mentalitātes viedokļa. Viņa pārliecībā cilvēka mentalitāte (plašāk kultūras mentalitāte) vijas cauri visam, ar ko cilvēks saskaras savā dzīvē. Cilvēka mentālais antropomorfisms universāli vijas cauri arhitektūrai, mūzikai, glezniecībai, tēlniecībai, matemātikai, fizikai, dabas zinātnēm, vēsturei, filosofijai, politikai, ekonomikai. Valda sociālās, mākslinieciskās, zinātniskās domas vienotība. Špenglera universālais mentālais antropomorfisms attiecās gan uz analīzes materiālu, gan analīzes autoru. Viena mentālā (psihiskā, domāšanas, apziņas) struktūra ir konstatējama attiecīgā laikmeta kultūrā; viena mentālā struktūra nosaka arī paša Špenglera domāšanas stilu, par ko, piemēram, liecina viņa attieksme pret „klasificēšanu”. Proti, neatzīstot jebkādu sausu, formālu, garīgi neizjustu, mākslīgi abstraktu, atrautu no dzīves, mehānistisku („antimentālu”) izturēšanos pret kultūru. Viņš atzīst vienīgi, ja tā drīkstam teikt, mentāli metafizisku pieeju pasaules izpratnē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru