Kursīte enerģiski laiku
pa laikam meņģējās ap to, ko viņa ar biedriem nosaukuši par „latviešu kultūras
kanonu”. Viņi tajā ir aizmirsuši iekļaut latviešu jauno laiku šarlatānismu.
Īpaši gribas pasvītrot – jauno laiku. Viens ir tad, kad šarlatānisma motīvi parādās
neizglītotu arāju čivināšanā krogā vai ceļā uz mājām no kroga. Tagad arāji ir
izglītoti. Analfabētisms latviešu populācijā jau sen likvidēts. Tāpēc pavisam
kaut kas cits ir tad, kad šarlatānismu izrāda zinātņu doktori, profesori,
akadēmiķi. Viņi ir sasmērējuši diva veida šarlatānismu: 1) transcendentālo
šarlatānismu un 2) etnisko šarlatānismu. Abi veidi obligāti iekļaujami minētajā
„kanonā”. Pirmā, transcendentālā šarlatānisma, spilgtākais paraugs ir Buiķis ar
visām tik tikko nosauktajām akadēmiskajām regālijām. Viņš gaišo un zinātkāro
latviešu tautu aplaimo ar murgošanu par savu iepriekšējo dzīvi un citām
pārdabiskām bezjēdzībām. Kursīte ir spilgtākais paraugs etniskajam
šarlatānismam. Arī viņai ir visas akadēmiskās regālijas. Viņa ir samuldējusi šausmīgas
muļķības par latviešu folkloru un latviešu kultūru vispār.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru