Kaislība

   Identitātes meklēšana ir zināma tautas kaislība. Tā, domājams, nav raksturīga visām tautām. Mazām tautām varbūt arī nav visām vienādā mērā raksturīga. Tautas identitāti meklē arī lielas tautas. Piemēram, krievi intensīvi to dara jau vairākus gadsimtus. Padomju laikā nebija šī kaislība, ja neņem vērā ideoloģisko kņadu ap jēdzienu „padomju cilvēks” un „padomju tauta”. Latviešu kaislība meklēt identitāti inteliģences aprindās pēcpadomju laikā ir ļoti izteikta. Identitātes tematikai tiek veltītas grāmatas, disertācijas. Galvenie identitātes meklētāji ir sievietes. Par kaut kādiem zinātniskajiem panākumiem ir grūti runāt. Galvenokārt tiek atkārtots latviešu pozitīvo īpašību uzkaitījums. Tādu īpašību kolekcija tika izveidota jau pirmskara Latvijā pseidozinātniskos tekstos. Tagad drīzāk nākas domāt par latviešu identitāti kā transcendentālu nacionālo specifiku un latviešu savdabību uzskaitījumu kā cinisku imitāciju, paštīksmināšanās metafizisko ekstāzi. Latviešu savdabību eksaltācija novērš uzmanību no ikdienas problēmām. Īpaši morālajām problēmām – latviešu organisko saistību ar noziegumu brīvību – nesodīto nemitīgo zagšanu un blēdībām. Obligāti jārunā par latviešu intelektuālo aprobežotību – nespēju loģiski pievērsties galvenajam, neprasmi pareizi lietot terminus un konceptus. Latviešu identitātes savdabības eksaltācija drīzāk ir zināms simptoms, ka „mājās” kaut kas nav kārtībā ar galvu un sirdi. Identitātes meklēšanas kaislība ir atrauta no  ļoti nepatīkamās realitātes. Latviešu mentalitātei milzīgu ļaunumu nodara liberālisma un postmodernisma duets. Taču par to inteliģence neraksta.