Sociālais optimisms

Vienā teikumā atbildēt uz jautājumu “Kas ir sociālais optimisms?” nav iespējams. Optimisms attiecas uz sabiedrību. Runa ir par sociālo optimismu. Tātad ļoti daudzveidīgu optimismu, kas ir saistīts ar cilvēku dzīvi un attiecībām sabiedrībā, kam visam piemīt ļoti liela, faktiski – precīzi nenosakāma, dažādība. Savukārt sabiedrības optimisms arī var izpausties neskaitāmās variācijās. Optimisms ir tāda attieksme pret pasauli, kurai raksturīgs dzīvesprieks, ticība nākotnei, pārliecība par dzīves vērtību, labā uzvaru pār ļauno, taisnīguma uzvaru pār netaisnību, godīguma uzvaru pār negodīgumu, patiesības uzvaru pār nepatiesību. Katram indivīdam ir savi optimisma izpausmes varianti, kas ir svarīgi viņa dzīvē. Taču eksistē arī sociālais optimisms, un arī tas var būt daudzveidīgi definēts. Sociālā optimisma sākotne parasti ir ideoloģijā. Visbiežāk valsts ideoloģijā, vēloties panākt sabiedrības optimistisku skatījumu uz valstiskajiem procesiem. Par optimisma lomu eksistē noteikts priekšstats. Tiek atzīta optimisma svētīgā ietekme uz cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. Izplatīts ir viedoklis par optimisma labdabīgo, konstruktīvo, radošo potenciālu. Optimisms tiek pretstatīts pesimismam – pasaules uzskatam, kuram ir raksturīga nomāktība, bezcerība, atzinums, ka netaisnība ir pārsvarā pār taisnību, ļaunais ir pārsvarā pār labo. Pesimistam esot nosliece jebkurā situācijā gaidīt ļaunāko iznākumu. Tāda pasaules izjūta traucē strādāt, traucē pareizi rīkoties un traucē saziņu ar citiem cilvēkiem. Tāds viedoklis ir bieži sastopams. Tāds viedoklis ir sociāli optimistiskās valsts ideoloģijas nepieciešamības galvenais arguments. Tomēr mūsdienās mēdz būt arī sabiedrības dzīve bez sociālā optimisma ideoloģijas. Tā ir dzīve laikmetā, kad sociālais optimisms nav modē. Tādā laikmetā sociālais optimisms var pārvērsties izsmieklā, karikatūrā, parodijā. Sociuma dzīves saturs un formas ir tā ievirzījušās, ka sociālajam optimismam nav vietas un bezjēdzīgi ir dzīvi interpretēt sociālā optimisma garā. Planetārā demogrāfiskā pāreja (1960-2050) apliecina sociālā optimisma neiespējamību eiropeīdu rases un eiropeīdu civilizācijas līmenī. Sociālais optimisms pilnīgi neiederas novecojošās un izmirstošās “baltās” rases dzīvē, kurā valda garīgais pagrimums, bet sociāli ekonomiskā formācija (kapitālisms) degradējas kriminālos formātos.