Izbrīna funkcijas

Cilvēka spēja izbrīnīties ir radījusi daudzpusīgu atziņu kompleksu par izbrīna funkcijām. Šī kompleksa veidošanās Rietumu civilizācijā ir sākusies Aristoteļa filosofiskajās pārdomās. Aristotelis formulēja izbrīna filosofisko funkciju. Viņa pārliecībā filosofija sākas, pateicoties izbrīna jūtām. Aristotelis “Metafizikā” rakstīja: “Izbrīna rezultātā ļaudis tagad un agrāk sāka filosofēt”. Tādējādi Aristotelim (un tagad arī mums) izbrīns ir savdabīgs intelektuālais šoks, kas stimulē filosofisko domāšanu. Taču Aristotelis saskatīja ne tikai izbrīna filosofisko funkciju. Viņš izteicās arī par izbrīna mitoloģisko funkciju. Mītu sacerētāji tāpat kā filosofi balstās uz izbrīnu, tiekoties ar kaut ko neparastu. Aristoteļa pieejā var konstatēt arī izbrīna vēsturisko funkciju: izbrīns ir fundamentāls kritērijs filosofijas vēsturē. Tātad filosofijas vēsture ir izbrīna vēsture. Tiesa, Aristotelis nenosauc nevienu izbrīna ieganstu – objektu, fenomenu, substrātu. Viņš vienīgi saka, ka filosofisks teksts pats par sevi var lasītājos būt izbrīna iegansts. Aristoteļa izbrīna koncepcija ir veicinājusi izstrādāt klasiska darba pamatkritēriju, kas reizē ir atsevišķa izbrīna funkcija. Ja tekstā izbrīna efekts nezūd nevienā laikmetā un nepārtraukti saglabājas neatkarīgi no vispārējām intelektuālajām un estētiskajām vēsturiskajām izmaiņām, tad tāds teksts ir jāuzskata par klasisku tekstu. Klasiskie teksti cilvēkos vienmēr izraisa izbrīnu. Ne reti saka: klasiskajos tekstos ir mūžīgas garīgās vērtības. Faktiski šīs mūžīgās vērtības ir mūžīgā izbrīna iegansts. Plaši izplatīta ir izbrīna antropoloģiskā funkcija, no izbrīna viedokļa vērtējot cilvēkus. Tādā gadījumā izbrīns kalpo kā cilvēku kvalitātes kritērijs. Saskaņā ar šo kritēriju cieņu bauda tikai tie cilvēki, kuri ir spējīgi izbrīnīties. Viņus pārņem izbrīna sajūsma, tiekoties ar kaut viņiem jaunu, negaidītu, intelektuāli un garīgi intriģējošu. Savukārt tie cilvēki, kuri ne par ko nebrīnas un kuros nekas nevar izraisīt izbrīna sajūtu, nav pelnījuši cieņu. Pret viņiem visbiežāk izturas kā pret aprobežotiem mietpilsoņiem, visgudriem muļķiem. Izbrīnam ir vēl viena funkcija. Proti, izbrīns var stimulēt utopiskus impulsus – utopiskas filosofiskās, estētiskās, socioloģiskās, kulturoloģiskās un cita veida hipotēzes. Izbrīns spārno prātu, garu. Arī to drīkst atzīt par izbrīna funkciju.