Morāle un intelekts

v  Altruisma, nesavtīgas gādības par citiem un gatavības uzupurēties citu labā, izcelsme vienmēr ir nodarbinājusi intelektuāļus – filosofus, rakstniekus. Izcelsme tiek saskatīta divējāda: 1. dievišķā izcelsme un 2.audzināšanas un izglītošanas izcelsme; proti, sociālās vides ietekme, plašāk – kultūras ietekme. Otrajā variantā audzināšana un izglītošana ir monopolists altruisma iedzīvināšanā. Taču šo monopolistu neatzīst tie, kuri atzīst ētikas normu iedzimtību, ētisko reakciju iedzimtību, agresivitāti, egoismu, plēsīgumu kā iedzimtas īpašības. Psihiskās un neiroloģiskās patoloģijas iedzimst smadzenēs.

v  Vidusmēra cilvēks (masu cilvēks) nemēdz būt altruists, jo pašaizliedzīgi rūpējas tikai par sevi un savu ģimeni. Politisko amatpersonu kontingentā mūsdienās sastopamais altruisma trūkums ir saistīts ar vidusmēra cilvēku nonākšanu parlamentos, valdībās, valsts institūtu vadībā. Vidusmēra cilvēki ir mietpilsonības kalpi, pseidomākslinieciskuma, pseidozinātniskuma, pseidopolitikas, pseidoideoloģijas kalpi, jo nekad viņu darbību necaurstrāvo nesavtīga kalpošana nacionāli kolektīvai idejai, ideālam, mērķim, uzdevumam u.tml. Uz vidusmēra cilvēku neattiecas latīņu teiciens “Gudrs un humāns” (Homo sapiens et humanus).

v  Freids apcerē “Vienas ilūzijas nākotne” (1927) neatzina atšķirību starp civilizāciju un kultūru. Civilizēts cilvēks ir tas pats, kas kulturāls cilvēks – kultūras iemiesojums. Freida ieskatā cilvēks dumpojas pret kultūru, kas neļauj viņam iegūt labumu pēc saviem ieskatiem un sev izdevīgā veidā. Cilvēks prot pakļaut dabu, taču netiek galā ar citu cilvēku pakļaušanu un kultūras pakļaušanu sev. Kultūra nespēj iztikt bez piespiešanas, kā arī bez mazākuma kundzības pār masām, jo masas ir tuvredzīgas un kroplas; masas nemīl atsacīties no savas galvenās stihijas – labuma gūšanas. Masu pārstāvji vienmēr viens otru atbalsta visatļautībā un izlaidībā. Tikai tiem, kurus masas atzīst par vadoņiem, ir iespēja pievērst masu darbam un pašatsacīšanās iespējai. Viss ir labi, ja par vadoņiem kļūst personības ar izpratni par dzīves nepieciešamībām un vadoņi paši ir atsacījušies no savām iegribām. Ja vadoņi masām pakļaujas vairāk nekā masas pakļaujas vadoņiem, tad sākas masu tirānija. Prāta pierādījumi ir bezspēcīgi pret cilvēku kaislībām; cilvēkiem nav spontāna darba mīlestības, nav pašaizliedzības un atsacīšanās no labumiem. Cilvēces kāda daļa vienmēr būs asociāla.

v  Morāle vienmēr ir atkarīga no intelekta. Tā uzskatīja Sokrāts, Kants. Voltērs cienīja zināšanas kā līdzekli pret tumsonību – amoralitātes avotu, kā arī avotu bailēm, aizspriedumiem, agresijai, naidīgumam. Russo pret cilvēku izturējās kā pret “dabas bērnu”, kas piedzimis kā “tīra lapa” un kuru piemēro dzīvei apkārtējā vide.

v  Morāli mēdz uzskatīt par mākslīgu izdomājumu, lai nodrošinātu cilvēku pastāvēšanu. Morāle ir vajadzīga sabiedrībai, lai pakļautu indivīdus kolektīvajām interesēm.

v  Morāles normas var ievērot arī muļķis. Vienīgi var atšķirties iemesli, kas gudram cilvēkam būs citi nekā muļķim.

v  Kultūras morālo normu un vērtību interiorizācija (apgūšana, sev par saistošu atzīšana) nav gaidāma no imbeciliem; ja kultūra netiek galā ar tiem, kuri nav spējīgi vai nevēlas atzīt un apgūt normas un vērtības, pretojas šai nepieciešamībai, tad kultūra iet bojā.