No zinātnes portreta

·       Zinātniekam ir jābūt brīvam no teoloģiskajiem, politiskajiem, ideoloģiskajiem, metafiziski dogmātiskajiem, materiālajiem, administratīvajiem ierobežojumiem. Tāda brīvība ir iespējama ne tikai teorētiski. Viss ir atkarīgs ne tik daudz no pašiem zinātniekiem kā no sociālās vides attieksmes pret zinātni – valsts varas attieksmes, zinātnisko institūciju vadības attieksmes pret zinātnieku darbības specifiku. Jābūt ir dziļai izpratnei par zinātnes attīstības nosacījumiem.

·       Ja tiek runāts par zinātnisko darbību kā profesionālo darbību, tad zinātni dažkārt izskaidro sekojoši: 1. zinātne ir kognitīvās socializācijas īpašs tips; 2. zinātne ir izziņas priekšmetiskā specializācija; 3. zinātne ir izziņas īpašu metožu pielietošana; 4. zinātnei ir jābūt sociālā institūta statusam sabiedrībā; 5. zinātnei ir jāsaņem materiālā atlīdzība.

·       Zinātne vienmēr ir organiski vienota ar attiecīgā laikmeta logosu, ētosu, sociuma mentalitāti, sociālās dzīves tendencēm, vajadzībām, ideāliem, sapņiem par nākotni. To visu kopumā dēvē par laikmeta garu.

·       Zinātne jūtas komfortabli, ja sabiedrības plaši slāņi tiecas pēc izziņas, zināšanām, patiesības, jaunu fenomenu iepazīšanas un sabiedrībā ir dzīva interese par zinātnes sasniegumiem. Ja tas nav sabiedrībā, tad zinātne noslēdzas sevī, kļūst apātiska, evristiski pasīva un pat neauglīga.

·       Zinātnes attīstība nevar būt auglīga, ja laikmeta garā dominē patērēšanas intereses, cilvēku apziņa koncentrēta karjerai, panākumiem par katru cenu, atalgojumam, varas un bagātības iegūšanai. Par tādu laikmeta garu saka, ka to pārvalda Sātans.