Tagadnes elementi (1)

·       Kapitālisma sākuma posmā un arī vēlāk līdz XX gs. otrai pusei aktuāls bija klasiskais filosofiskais liberālisms, centrā izvirzot pārstāvniecisku valdīšanu (tauta izvēlas tautas kalpus), vārda, ticības, preses brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību, maksimālu indivīda brīvību, valsts neiejaukšanos ekonomiskajos procesos, iecietību kā morāli tikumisko vērtību. XX gs. otrajā pusē liberālisms kā klasiska filosofiskā kategorija tika atmests. Sākās neoliberālisma ēra, kas tagad ir sabrukusi – zaudējusi autoritāti un reputāciju, jo kapitālisms ir izvērties finansu spekulāciju un emisijas formā. Var teikt – radies ir spekulatīvs finansu kapitālisms, bet bijušajās sociālisma zemēs dažviet radies kriminālais kapitālisms (Krievijā, Latvijā, Ukrainā u.c.).

·       Kapitālisma degradācijas rezultātā ir sabrucis sociālās kontroles institūts. Sabiedrība vairs nekontrolē varas pārstāvnieciskās struktūras (tautas kalpu darbu). Notikusi ir savdabīga kriminalizācijas racionalizēšana (likumdošanā iestrādātā noziegumu brīvība; organizētās noziedzības legalizācija).

·       Spekulatīvajā finansu kapitālismā politiskās varas kliķei inteliģence sniedz tehnisko un morālo atbalstu. Opozīcija neeksistē.

·       Spekulatīvajā finansu kapitālismā ir globālisma ideoloģija – nacionālās suverenitātes ideoloģijas atmešana. Tāpēc nav sastopams irredentisms – valsts politika tautas, nācijas saliedēšanai (nacionālisma variants).

·       Bijušo sociālisma zemju ļaužu masas nebija gatavas līdzdarboties racionāli veidotā politiskajā praksē; politiskās apziņas līmenis un politisko zināšanu līmenis inteliģencē bija nepietiekams klasiskā kapitālisma iekārtas veidošanai. Nostiprinājās pseidopolitika, kurai jāmaskē kriminālā kapitālisma galvenā izpausme – organizētā noziedzība.

·       Spekulatīvā finansu kapitālisma politiskajās struktūrās (to kadros) nostiprinās debilizācija (E.Makrons: “Eiropa – kaut kas nenopietns!”).