Cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Pret to grūti iebilst. Pret to
noteikti atsacīsies iebilst indivīdi, kuri paši sevi uzskata par “dabas bērniem”
vai kuri jūsmo par cilvēka dziļo vienotību ar dabu kā Homo sapiens eksistenciālo
pamatu. Tēma par cilvēka “atgriešanos dabā” vilina ne tikai
filosofus-diletantus, bet arī rakstniekus, sociālos fantastus, kā arī nopietnus
psihologus, etnologus. Jautājumā par cilvēku kā dabas sastāvdaļu ir viena
būtiska problēma. Proti, cilvēka apzinātā velme atrauties no dabas un tās
likumībām. Droši drīkst atzīt šīs velmes rašanos sensenos laikos, kad cilvēka
un dabas vienotība vēl bija maksimāla, taču cilvēkā uzdīga kaut kāda urdoša atskarsme
par šīs vienotības kaitīgumu un cilvēks sevi sāka morāli orientēt un praktiski
organizēt, lai “izietu” no dabas un pārvarētu dabas likumu ietekmi. Zinātne par
šī procesa sākumu neko nevar paskaidrot. Zinātne vienīgi intelektuāli intuitīvi
pieļauj šī procesa realitāti, jo par to skaidri un gaiši liecina cilvēka
vēsturiskā virzība, cilvēka mentālā (īpaši morāli tikumiskā) evolūcija un tās
rezultāti. Cilvēks, apzināti atraujoties no dabas, pirmkārt un galvenokārt tiecās
atbrīvoties no zvēru instinktiem. Savas evolūcijas pirmatnējībā cilvēks,
domājams, būtiski neatšķīrās no dabā sastopamajiem zvēriem. Cilvēks nevēlējās būt
zvērs. Cits jautājums ir par to, cik lielā mērā cilvēkam tas ir izdevies. Ne
velti joprojām ir sastopama cilvēka salīdzināšana ar zvēru. Tāds salīdzinājums
pieļauj, ka cilvēkā zvērs ir saglabājies. Tādu viedokli var sastapt
viscienījamāko Rietumu filosofu tekstos. Komunisma, multikulturālisma
neiespējamība tiek skaidrota ar cilvēka slikto (arī zvēra) dabu. Antropoloģiski
humānistiski orientētā doma, saprotams, pret cilvēku izturas kā pret
augšupejošu fenomenu; cilvēks atrodas nemitīgā pašpilnveidošanās procesā, kura
elementi ir pašanalīze, pašvērtējums, paškritika, pašcieņa, pašapziņa. Cilvēkam
lielā mērā ir izdevies atbrīvoties no principa ļaunumam atriebties ar ļaunumu.
Cilvēks sevī nostiprināja piedošanas, iecietības kompleksu. Tiek uzskatīts, ka
galvenais faktors cilvēka augšupejā ir gars. Cilvēku par cilvēku padara cilvēka
gars. Gars pretojas visam sliktajam; gars paceļ cilvēku pāri visam ļaunajam,
amorālajam, necienīgajam, nevērtīgajam. Ja cilvēks zaudē garu, tad cilvēks
sabrūk. Bez gara cilvēkā sākas lejupslīde – mentālais pagrimums, intelektuālā
degradācija, morāli tikumiskā deģenerācija. Labi ir zināms, ka mietpilsonība (cilvēces
sērga no XX gadsimta) ir bezgarīgums. Mietpilsonis ir cilvēks bez garīguma.
Cilvēks bez garīguma ir bīstamāks un šausmīgāks par zvēru. Zvēru vada noteikti
instinkti, kas viņu “regulē”, nosaka viņa rīcības trajektoriju un robežas.
Zvēram ir mēra sajūta. Mietpilsonis bez garīguma nepazīst mēra sajūtu. Ja nav
garīguma, tad cilvēks paliek bez “menedžmenta”. “Balto” rasi postošās demogrāfiskās pārejas sekas arvien
trakāk veicina garīguma lejupslīdi masu sabiedrībā (mietpilsoņu slānī), kad
veselā saprāta vietā kūņojas iracionālisms un debilitāte.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru