Populisma modernizācija

Līdz visjaunākajiem laikiem populismam bija slikta reputācija jebkurā populistiskajā izpausmē. Īpaši dzēlīgi agrāk vienmēr tika kritizēts populisms politikā, realizējot populistisku ideoloģiju. Arī tagad, XXI gadsimta otrā gadu desmita beigās, atskan pārmetumi par populismu politikā. Taču tagad populismu kritizē tie, kuri paši prot balstīties vienīgi uz populismu, un viņi populismu pārmet saviem oponentiem, kurus nevar citādākā veidā idejiski pārspēt un kuri mūsdienu sabiedrībā iegūst arvien lielāku uzticību un atbalstu. Tādējādi pārmetumi populismā faktiski ir bezspēcības rezultāts, zaudētāja apziņas rezultāts un stihiska velme saglabāt agrāko stāvokli. Protams, ka runa ir par Rietumu neoliberālisma politiku un politiķiem, kuri pārmet populismu jaunajām sociāli politiskajām partijām un kustībām, kuras pat atsevišķās valstīs ir ieguvušas politisko varu un nostūmušas malā neoliberālistisko politiku un ideoloģiju. Piemēram, Itālijā pie varas ir populisti, kā tagad saka ne tikai neoliberālisma politiķi. Lieta ir tā, ka populisma jēdziens ir ieguvis jaunu semantisko nozīmi. Jēdziens „populisms” vairs nav, rupji sakot, lamu vārds. Tagad vairs netiekamies ar vēsturiski tradicionālo politisko populismu, kad patiešām viegli uztveramās, sabiedrības plašām masām viegli saprotamās politiskās frāzes un ideoloģiskie lozungi bija visiem pieejami un tāpēc sabiedrības intelektuāli konstruktīvākajā daļā izraisīja smīnu, izsmieklu, politisko un ideoloģisko neuzticību. Agrāk pret populismu izturējās kā pret prastu demagoģiju un emocionāli primitīvu retoriku. Tagad ir pilnīgi citādāk. Tagad populisms tiek attiecināts uz tautas politisko darbību, tautas politiskajām vajadzībām un politiskajiem ideāliem. Tagad populisms ir tautas (lat.populus – tauta) politiskais koncepts - politiskā taktika un politiskā stratēģija. Neoliberālisma politiķu naidu izraisa populisma politiskā koncepta būtība - populisma modernizācijas specifika. Šodienas populisma politikā un ideoloģijā neeksistē klasiskā politoloģiskā shēma – labējie un kreisie. Šodienas populisms vēršas pret eliti kopumā. Var teikt: sabiedrības perifērija („tauta”) vēršas pret centru – politisko eliti. Tātad pret neoliberālisma eliti kopumā, tajā nešķirojot ne labējos, ne kreisos. Šodienas populisms nesaskata nekādu atšķirību starp neoliberālisma labējiem un neoliberālisma kreisajiem. Principā tas ir pamatoti. Visjaunākajā laikā neoliberālisma eliti veido t.s. jaunburžuāzija (finansu ekonomikas afēristi un viņu apkalpojošais personāls) bez konsekventas politiski idejiskās stājas, kad dzīves intereses nosaka vienīgi alkātība un varaskāre. Tagad politiskajā elitē iekļūst cilvēki no ielas. Elite ir pilnīgi atrauta no sabiedrības (tautas). Elite ir radījusi savu noslēgtu pasauli, kurā valda dubultie standarti, politkorektuma melīgums, neoliberālisma ekonomiskās viltības, sociālā darvinisma antihumānās tēzes. Politiskās elites atsevišķi barveži pat nekaunas t.s. vienkāršo tautu nosaukt par nožēlojamiem radījumiem („deplorables” – Klintone). Mūsdienās (no XX gs. 70.gadiem) Rietumos ir izveidojusies absurda situācija. Kultūru iznīcina nevis t.s. masu cilvēki ar savu masu kultūras industriju, bet kultūru iznīcina elite ar postmodernisma un neoliberālisma nāvējošajiem ieročiem.