Vai vārdi „mentālā epidēmija” ir manierīgi laikmetīga
metafora jeb „mentālā epidēmija” tomēr savā ziņā ir insaits (pēkšņa problēmas
aptveršana) ar noteiktu analītisko perspektīvu? Vai tagadnes sabiedrību ir
pārņēmusi epidēmija – plaša infekcijas slimības izplatīšanās, kas ievērojami
pārsniedz parasto attiecīgās infekcijas slimības izplatību dotajā vidē? Vai infekcijas
slimībai ir psihisks (mentāls) raksturs? Vai infekcijas slimībai ir tāds
raksturs, kas attiecas uz psihi, apziņu un kas saistīts ar domāšanu, prātu,
uztveri, īstenības interpretāciju? Vai mentālā epidēmija ir „smadzeņu viruss”
jeb arī tā ir tikai manierīgi laikmetīga metafora? Vai „smadzeņu vīruss” ir
kādas sociālo vīrusu industrijas produkts? Vai ir tāds spēks un tāda
institūcija, kas mūsdienās funkcionē ka sociālo vīrusu industrija? Vai šī
sociālo vīrusu industrija ir tas spēks un tā institūcija, kura tautām un to
stratiem atņem vēstures subjekta apziņu un gribu? Vai joprojām aktuāla ir
sensenā norma, ka vēstures subjekts ir tikai tad, ja tas ir neatkarīgi domājošs
un patstāvīgi funkcionējošs fenomens? Vai arī tagad drīkstam uzskatīt, ka
vēstures subjekts (tauta un tās strati) ir tikai tad, ja tam ir apziņa un
griba? Un pēdējais jautājums: „Vai tik tikko uzdotie jautājumi ir retoriski
jautājumi jeb tie ir vienpusīgi pārspīlēti jautājumi?”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru