Antropoloģiskā atribūtika

·       Cilvēka (antropoloģiskā) atribūtika (būtiskākās, substancionālās īpašības, bez kurām cilvēks un cilvēciskums nav iespējams) ir ļoti daudzpusīga, jo ļoti dažādas ir domāšanas formas, zināšanu formas, instinktīvās kaislības, ekonomiskie motīvi, morāli tikumiskās normas. Cilvēka atribūtikā iekļaujas sociālās prakses daudzpusīgā un ne reti jocīgā pieredze. Piemēram, tāda jocīga pieredze kā gudru cilvēku neiederība un nepiemērotība savam laikam.

·       Obligāti ir jāņem vērā tas, ka cilvēka domāšanai ir sociāla iedaba; indivīda domāšanas saturs vienmēr kaut kādā veidā atspoguļo kolektīvās domāšanas (citu indivīdu) saturu. Tā ir hipnotiska ilūzija: „Es domāju”, „Es uzskatu”. Tā ir konvencionāla gudrība, ka cilvēks ir organiski saistīts ar ārējo vidi. Domāšanas satura un formu sociālā nosacītība ir aksioma. To pašu var teikt par zināšanu radītāju tipoloģiju. Radošo personību īpašību tipoloģiskā kopība ir vispārzināma lieta.

·       Antropoloģiskā atribūtika ir vienota ar realitātes sociālo konstruēšanu; respektīvi, ar to, kādā veidā cilvēks rada sociālo realitāti (ģenerē sociāli noderīgas idejas, konceptus, trendus) un kā šī cilvēka radītā sociālā realitāte atsaucas uz viņu pašu. Kultūra nelikvidē cilvēka fundamentālos instinktus (invarianto kodolu cilvēka mentalitātē): eksistences līdzekļu ieguve, pašaizsardzība, vairošanās.  Kultūra nosaka šo fundamentālo instinktu realizācijas formas, kas savukārt ir saistīts ar antropoloģisko atribūtiku. Ne velti katrā kultūras laikmetā mēdz būt savi morālie kritēriji, cilvēka kvalitātes kritēriji, prioritārie cilvēciskie tipi kā etalons visam sociumam. Kultūra ir sociālās evolūcijas rezultāts. Šī evolūcija nav iespējama bez antropoloģiskās atribūtikas vēsturiskajām izmaiņām.

·       T.s. cilvēka tiesību filosofija, kura radās pēc II Pasaules kara, ir divdomīga parādība. Šajā filosofijā ir runa tikai par cilvēka tiesībām, taču cilvēkam nav izvirzītas nekādas antropoloģiskās kvalitatīvās prasības. Proti, nav runa par cilvēkam nepieciešamām pozitīvām īpašībām, kā arī nav runa par cilvēka atbildību, paškritiski vērtējot savu darbību un uzvedību. Tātad paškritiski vērtējot savas īpašības. Minētajā filosofijā vienīgā īpašība ir prasme neierobežot citu cilvēku tiesības un nepieciešamība atbildēt par citu cilvēku tiesību ierobežošanu. Pats par sevi ir saprotams, ka ar to ir par maz, ja vēlamies pret cilvēku un cilvēciskumu izturēties kā pret augstāko vērtību. Cilvēku tiesību filosofijas autoritāte ir niecīga šīs vienpusības dēļ.