Garīguma struktūra

·       Katra indivīda substancionālā specifika ir viņa garīguma specifika: individuāli oriģināla attieksme pret sevi un pret ārējo pasauli, spējot uztvert, piemēram, masu bezprāta simptomus jau ilgi pirms tam, kad par masu bezprāta klātbūtni ir nostiprinājies vispārējs viedoklis.

·       No indivīda garīguma specifikas ir atkarīga realitātes sociālā konstruēšana, sociumā saskatot kaut ko savu un tikai viņa izpratnē eksistējošu.

·       Indivīda garīguma struktūrā ietilpst spēja sevī uzsūkt un pārdzīvot laikmeta problēmas, tendences, sāpes.

·       Indivīda garīguma struktūrā var ietilpt tas apziņas komplekss, ko var dēvēt par eksistenciālo drāmu. Indivīds tādā gadījumā kļūst patiesības liecinieks savas eksistences jēgai un kopumā tai metafiziskajai problemātikai, kas attiecas uz cilvēka esības pamatiem.

·       Garīguma struktūrā var dominējoši ietilpt, piemēram, ironija kā domāšanas stils, sevis un ārējās pasaules vērtēšanas metode. Ironija var izpausties dažādi. Var būt ironija kā specifisks noliegums, kad viss tiek noliegts, lai formulētu jaunu ideju, konceptu u.tml. Ironija tāpat var liecināt par indivīdu kā eksperimentējošu labdari, kad noliegums ir sākums pozitīvam vērtējumam.

·       Garīguma struktūru jebkurā gadījumā (jebkurā cilvēkā) ietekmē laikmets jeb precīzāk – laikmeta kultūra. Īpaši sakāpināta tāda ietekme ir t.s. pārejas laikmetos, kad strauji mainās kultūra: rodas jauna attieksme pret realitāti, ieviešas jauna vērtību un normu sistēma. Divu atšķirīgu laikmetu krustpunktā garīguma struktūra var jūtīgi reaģēt, sākot ar ironiskumu un beidzot ar traģiskumu attieksmē pret visu jauno – jaunā saturu un tā autoriem.