Cilvēks eksistenciālajā filosofijā

Ja filosofa pozīciju nosaka viņa personība, tad arī eksistenciālās filosofijas pārstāvja pozīciju nosaka viņa personība. Tātad ir sastopami cilvēki, kuru domāšanas saturs, domāšanas stils un domāšanas patoss atbilst tai specifikai, kura ir t.s. eksistenciālās filosofijas pamatā. Turklāt atziņu par to, ka filosofa pozīciju nosaka viņa personība, ir formulējuši eksistenciālās filosofijas pamatlicēji. Viņi ir pārliecināti, ka filosofija nevar būt objektīva (atrauta no cilvēka personības), bet varbūt tikai subjektīva (sakņota cilvēka personībā). Vēl viņi saka, ka patiesība ir cilvēkā, bet nevis viņa zināšanās. Tāpēc patiesība ir personiska – eksistenciāla. Hamleta vārdiem “būt vai nebūt” ir tikai subjektīva nozīme. “Patiesības stihija” (Hēgelis) ir cilvēka subjektīvā stihija. Eksistenciālās filosofijas atziņām pretēja rakstura atziņas ir pozitīvismam, kam galvenais ir jutekliski uztvertās zināšanas; pozitīvismā patiesība ir jutekliski iegūtās patiesības. Tiesa, filosofija jau senāk spēja nošķirt spontānās jeb intuitīvās zināšanas no refleksīvajām (ar prātu iegūtajām) zināšanām. Sena ir arī atziņa, ka cilvēku nevar “sistematizēt” - iekļaut strukturētu zināšanu sistēmā. Cilvēks ir “sistēma Dievam” (Kirkegors), bet filosofs dzīvo “Dieva templī” – dzīvo tikai savā filosofijā. Filosofs nevis dzīvo, lai domātu, bet gan domā, lai dzīvotu. Tā ir tipiska eksistenciālās filosofijas tēze. Vēl tiek piebilsts, ka ar mehānikas likumiem nevar izskaidrot garīgos procesus.