trešdiena, 2019. gada 27. marts

Refleksiju fragmenti (2)



§  Valstij, kura vēlas būt pasaules valdniece, nekad nav sabiedrotie. Tā ir valsts – ģeopolitiskā vientuļniece. Tādai valstij var vienīgi pielīst, censties pakalpot. Tāpēc Otto fon Bismarks esot teicis: lielas valstis ir laupītājas, mazas valstis ir prostitūtas.
§  Elektorāta konjunktūrai, tirgus konjunktūrai Rietumu civilizācijā nav pakļauta vienīgi Bekingemas pils. Iespējams, tāpēc ir dzimusi slavenā rekomendācija: kaut kas sliktāks par naidošanos ar anglosakšiem ir draudzība ar anglosakšiem.
§  Ne vienmēr ir saprotams, kas ir sliktāk – nodevība jeb muļķība.
§  Valsts veidošanās sākas nevis ekonomikā, militārajā jomā, bet vērtību un ideālu formulējumos turpmākajai dzīvei.
§  XXI gs. sākumā parādījās jauna un skaista ilūzija: planētas sabiedrība ar vienotu likteni.
§  Aukstā kara mentalitātes vietā Rietumu civilizācijā XXI gs. nostiprinājās rusofobijas mentalitāte.
§  Viens ir valstiskuma institūciju morālā novecošana un formu izsīkšana, pavisam kaut kas cits ir valstiksuma formu apzināta kropļošana vai kropļojumi idiotu dēļ.
§  XXI gs. planētu pārklāja jauns intelektuālais viruss – postpatiesība. Jēdzienu “post-truth” izdomāja blogers Dēvids Roberts 2010.gadā.
§  Ja postpatiesība ir cilvēkos, tad cilvēki vairs nav cilvēki, bet postcilvēki.
§  Ja postpatiesībai ir iespējams formēt globālo realitāti, tad tā vairs nav globālā realitāte, bet globālā postrealitāte.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru