§ Būtiski ir daži psiholoģiskie momenti. EP ir formāla intitūcija,
lai simbolizētu eirointegrāciju un imitētu eiropeisko tautu pārstāvniecību
parlamenta formā. Īstenībā eiropiešu tautām ir minimāla interese par EP un vēl
minimālāka uzticība tās darbībai, neizjūtot nekādu EP vajadzību. EP no “vecajām”
valstīm parasti tiek ievēlēti politiķi, kuri savā zemē ir izsmēluši iespējas
kaut ko labu izdarīt tautai un valstij; viņiem vairs nav politiskās ambīcijas
savā zemē; principā tas ir nolietots materiāls. EP no “jaunajām” valstīm var
ievēlēt cilvēkus, kuri balotējas deputāta lielās algas dēļ, labi apzinoties
nespēju kaut ko ietekmēt un reāli izdarīt parlamentā.
§ Elektorāta aktivitāte vienmēr ir niecīga. Vēlēšanās
piedalās mazāk kā puse no elektorāta. Eiropieši labi apzinās, ka EP viņu dzīvē
neko neizmainīs. Rietumeiropieši ir pragmātiķi, viņi savā valstī nekad neievēl
nepieredzējušus un neprofesionālus cilvēkus. Taču viņi vienaldzīgi izturas pret
EP deputātu kandidātu kvalitāti.
§ T.s. eirooptimisti, faktiski – kolaboranti, pirmsvēlēšanu
aģitācijā sabiedrību baida ar dažādiem ES sagraušanas projektiem (Krieviju,
Ķīnu). Tas kaitina rietumeiropiešu lielu daļu, jo tādējādi var rasties
priekšstats, it kā Eiropa bez ES nevar pastāvēt un ES ir eiropiešu sapnis,
ideāls, pēdējā cerība u.tml., kas, protams, tā nav. Jocīgi ir tas, ka EP priekšvēlēšanu
kampaņā centrā ir nevis pats parlaments, bet ES.
§ 2019.gada maija EP vēlēšanās karikatūrisks stāvoklis bija
Lielbritānijai. Tā izstājas no ES, taču piedalījās EP vēlēšanās. Tas ir absurds.
Vēlēšanās uzvarēja partija “Breksit”
Naidžela Faradža vadībā, apmēram par 20% apsteidzot pārējās partijas. Būtu amizanti,
ja tas tā nebūtu noticis.
§ Francijā Makrona partija, Vācijā Merkeles partija zaudēja.
Vācijā uzvarēja liberālā “zaļo” partija, jo vāciešiem joprojām ir paniskas
bailes no nacionālistiskuma ideoloģijas.
§ EP tāpat kā jebkuru vēlēšanu rezultātu nosaka katras
valsts tiesiskā kultūra, tautas politiskā izglītotība, tautas patriotisma
līmenis, politiskās atbildības izpratne. Tas ir būtisks faktors, dziļi
ietekmējot Eiropas vienotības perspektīvas. Atšķirības ir lielas; katrā valstī
ir sava kulturoloģiskā specifika, tautas vispārējās attīstības pakāpe. Atšķirības
traucē Eiropas vienotību. Turklāt ne visi vienādā mērā izturas pret Eiropas
vienotības ideju, saskatot šajā idejā samākslotību, politisko intrigu kādu
spēku interesēs. Daudzi pret Eiropas vienotības ideju izturas kā pret
politiskās demagoģijas elementu.
§ EP pēc 2019.gada maija vēlēšanām pārsvars joprojām būs
tiem, kuri vēlas saglabāt ES. Tie ir kristīgie demokrāti + sociālisti +
demokrāti + sociāldemokrāti. Taču viņi ieguva mazāk vietu parlamentā nekā 2014.gada
vēlēšanās. EP turpmāk būs pārstāvētas 9 politiskās grupas + “citi” (30 vietas
no 751 vietas).
§ Nacionālistiskuma ideoloģiju vēlēšanās visvairāk
atbalstīja Itālijā, Francijā, Lielbritānijā, kā arī Polijā, Horvātijā,
Slovēnijā; Ungārijā Viktora Orbana partiju “Fides”
atbalstīja 52% no vēlētājiem. Austrijā Sebastjana Kurca partiju atbalstīja
35,4%, Itālijas partiju “Līga” (vada Salvini) atbalstīja 35%.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru