Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

v  Rietumu civilizācijā eksistē pašapmāna antropoloģiskā ideoloģija. Tai ir fundamentāls spēks. Tā pastāv vismaz divus tūkstošus gadu un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk vēsturiski ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma un attiecināma uz to vēsturisko veidojumu, kuru tagad dēvējam par Rietumu civilizāciju pēc antīkās civilizācijas pastāvēšanas.

v  Tā nav politiskā ideoloģija. Pareizāk šo ideoloģiju dēvēt par antropoloģisko ideoloģiju, jo tā attiecas uz cilvēka būtību un cilvēka esamības nosacījumiem. Tiesa, šo antropoloģisko ideoloģiju var iekļaut politiskajā ideoloģijā, konceptuāli formulējot politisko attieksmi pret cilvēku. Tā tas arī notiek Jaunajos laikos, jo visas galvenās politiskās strāvas (nacionālisms, liberālisms, sociālisms) neatsacījās no pašapmānīgajiem uzskatiem.

v  Rietumu civilizācijas pašapmāna antropoloģiskās ideoloģijas centrā ir t.s. dabiskās vienlīdzības koncepts. Proti, uzkats par visu cilvēku vienlīdzību. Netiek ņemts vērā, ka dabā nav vienlīdzības.

v  Rietumu civilizācijas vislielākā nelaime ir dabiskās vienlīdzības maldīgais koncepts. Tā uzskata daudzi domājoši cilvēki, kuri lieliski zina par šausmīgajiem maldiem attieksmē pret cilvēka interpretāciju. Tas ir maldīgums, kas ir izraisījis kolosālu nelaimi īpaši tad, ja dabiskās vienlīdzības koncepts tiek izmantots izglītībā, saimnieciskajā darbībā, administratīvajā sfērā utt., ar šo fundamentāli aplamo konceptu kropļojot visdažādākā veida sociālo hierarhiju. Retoriskie saukļi “Mēs visi esam cilvēki! Mēs visi esam vienlīdzīgi!” ir nodarījuši milzīgu postu.

v  Pašapmāna ideoloģijas attīstībā noteikti liela loma ir kristiānismam ar tā dogmu par visu dvēseļu vienlīdzību Dieva priekšā. Rietumu civilizācijas vēsturē dabiskās vienlīdzības konceptu ir propagandējuši tādi filosofi kā Loks, Jums, Russo; koncepts atspoguļojas ASV Neatkarības deklarācijā, franču cilvēktiesību deklarācijā, marksisma-ļeņinisma mācībā, mūsdienu liberālās demokrātijas teorētiskajos risinājumos.

v  Antīkajā civilizācijā dabiskās vienlīdzības koncepts neeksistēja ne Platona, ne Aristoteļa un citu filosofu darbos. Cilvēki jau no seniem laikiem saskatīja katra cilvēka savdabību – ķermenisko un smadzeņu diferenciāciju.

v  Dabiskās vienlīdzības propagandai noteikti savā laikā daudz netieši palīdzēja zinātnes nespēja stingri pamatot katra cilvēka unikālo būtību – katra cilvēka bioloģiskās struktūras unikālo veidolu. Tagad zinātne ir stabili pārliecināta par katra cilvēka unikālitāti. Zinātnes viedoklim nepretojas domājoši indivīdi, elite. Taču vienalga sabiedrības masu apziņā tiek apzināti saglabāts maldīgais uzskats.

v  Dabiskās vienlīdzības koncepts laika gaitā ir ieguvis populāra kulta iezīmi – pārspīlētu uzskatīšanu par visnozīmīgāko, galveno. Nākas tikties ar vienlīdzības kultu masu komunikācijā, masu izglītībā, cilvēku dzīves sociāli organizatoriskajos izkārtojumus. Vienlīdzības kults lielu ļaunumu nodara garīgās un morālās cilvēciskās nabadzības apstākļos, kad tas neattīstītā sociumā kļūst ārdošs spēks un ārdošs faktors dažādām amorālām un antiintelektuālām tendencēm un konkrētām parādībām. Dabiskās vienlīdzības koncepts ir ļoti izdevīgs tiem patmīlīgi ambiciozajiem seklajiem cilvēkiem, kuru morālā, intelektuālā, profesionālā kvalitāte nevar lepoties ar augstu pakāpi un reālu noderību kultūras attīstībā.

v  Nākas novērot īpatnu ainu: jo attīstītāka kultūra, jo lielāka ir dabiskās vienlīdzības demagoģija. Tā tas ir visjaunākajā laikā Rietumeiropā un ASV plaši izplatītajā plurālisma, politkorektuma, tolerances, cilvēktiesību, homoseksuālisma aizstāvības retorikā. Nav noslēpums tieši pretējais: dažāda veida nevienlīdzības pieaugums šodienas Rietumu civilizācijā.

v  Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijā vēl ietilpst koncepts, kuru nākas dēvēt par iedzimtības nihilismu. Iedzimtības loma cilvēku evolūcijā un cilvēku esamībā netiek atzīta un tiek slēpta, cenšoties sociumu pārliecināt par vides izšķirošo lomu cilvēka pastāvēšanā.

v  Ideoloģiskā spekulācija ir censties tautu attīstības līkločus skaidrot ar Dieva gribu, nokrišņu daudzumu, Saules aktivitāti un citiem ārējiem transcendentāliem un kosmoloģiskiem faktoriem. Tautu attīstībā visu nosaka iedzimtība – iedzimtības rezultātā iegūtā cilvēku kvalitāte. Katras tautas attīstība, respektīvi, tautas kultūras attīstība, ir attiecīgās tautas enerģijas maksimāla izmantošana. Tā  ir enerģija, kas ir ietverta tautas bioloģiskajā potenciālā, kura kvalitāte savukārt ir atkarīga no iedzimtības. Kultūras līmenis reizē ir objektīvs kritērijs jebkura cilvēku kolektīva cilvēciskās dabas pilnvērtībai.

v  Iedzimtība atsaucas uz katra cilvēka intelektuālo vērtību – t.s. intelektuālo koeficientu. Intelektuālā koeficienta dažādība nosaka sociālo dažādību, kurā atbalsojas attiecīgā indivīda bioloģiskā vērtība.

v  Rietumu civilizācijā dominējošais iedzimtības nihilisms izraisa ļoti negatīvas sekas. Visnegatīvākais ir izraisītā iedzimtības degradācija. Iedzimtības degradācija notiek bioloģiskajā, psihiskajā un morālajā sfērā. Rietumu civilizācijā iedzimtības nihilismam ir fatāls vēriens tajā ziņā, ka civilizācija pati saglabā tos, kuriem nevajadzētu vairoties. Rietumu civilizācija pati sev izraisa bioloģiskos (antropoloģiskos) zaudējumus.

v  Cilvēku evolūcija nav tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte un diferenciācija. Cilvēku evolūcijas objektīvas sekas ir nevienlīdzības pieaugums. Nav divu absolūti vienādu cilvēku! Pieaugot cilvēku skaitam, pieaug cilvēku dažādības apjoms. Tas nozīmē, ka pieaug arī cilvēciskā nevienlīdzība.

v  Rietumu civilizācijas fundamentālās pašapmāna ideoloģijas atsevišķs vektors ir saistīts ar dabisko izlasi.

v  Dabiskā izlase cilvēku populācijā eksistēja gadu tūkstošiem. Izdzīvoja tikai spēcīgākie indivīdi. Eksistencei vienmēr ir bijis nepieciešams fiziskais spēks, garīgā un fiziskā enerģija. Obligāti ir bijis nepieciešams intelekts. Turpretī fiziskais vājums, garīgais stulbums, prāta aprobežotība, dzīves apātiskums draudēja ar nāvi.

v  Rietumu civilizācijā jau ilgāku laiku dabiskā izlase neeksistē kā evolūcijas kardināls atribūts. Vājie izdzīvo un rada pēcnācējus. Eksistē speciāli sociālie projekti un kompleksas programmas vājo aizsardzībai. Par vājajiem valsts rūpējas vairāk nekā par pilnvērtīgajiem.

v  Platons, Aristotelis labi zināja par bioloģiskās selekcijas lomu cilvēku kvalitātes nodrošināšanā. Viņu pārliecībā par cilvēku kvalitāti ir jārūpējas valstij, veicinot labāko krustošanos ar labākajiem.

v  Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tika izstrādāta dabiskās izlases teorija. Č.Darvins izdeva savu slaveno grāmatu par dabisko izlasi 1859.gadā. Č.Darvina dabiskās izlases teorijas objekts ir dabiskās izlases funkcionēšana dzīvnieku pasaulē. Viņa radinieks Frensis Galtons apmēram tajā pašā laikā izdomāja eigēniku – teoriju par cilvēku dabisko izlasi un cilvēku kvalitātes nodrošināšanas līdzekļiem. F. Galtona teorijā pirmajā vietā ir iedzimtība un iespējas uzlabot iedzimtību. Viņš sapņoja eigēniku ieviest kā nacionālās apziņas sastāvdaļu, nepārtraukti rūpējoties par tautas kvalitāti.

v  Rietumu civilizācijas elite eigēniku atzina un praktiski izmantoja tās rekomendācijas atsevišķās zemēs līdz pat XX gs. 70.gadiem. Taču eigēnikas reputāciju sabojāja vācu nacisti. XX. gs. vidū eigēnika sāka asociēties ar nacisma rasu teoriju un vairs netika propagandēta un iekļauta sabiedriskās domas repertuārā. Vārds “eigēnika” ieguva negatīvu auru. To veicināja fundamentālā pašapmāna ideoloģija, kas Rietumu civilizācijā īpaši uzplauka pēc II Pasaules kara. Dabiskās vienlīdzības konceptam un iedzimtības nihilismam eigēnika nepatīkami traucē.

v  Eigēnikas ignorēšanai ir drausmīgas sekas, kas, protams, tāpat kā pati eigēnika tiek noklusētas. Izveidojas absurda situācija. Pati sabiedrība sevī rada modernus barbarus, mežoņus, deklasētus elementus, kas ir gatavi sacelties pret eliti un sabiedrības vērtīgāko daļu. Speciālajā literatūrā ir daudz darbu par dažāda tipa necilvēku (underman, untermensch) neatbilstību sabiedrības morālajam un intelektuālajam līmenim. Tādos tipos viņu mazvērtības apziņa instinktīvi izraisa naidu pret citiem un vēlēšanos atriebties, kā arī aktivizējas centieni pazemināt kultūras normas un standartus.

v  Eigēnikas trūkums ir iemesls sociālajām revolūcijām, kas vienmēr ir zemākās kvalitātes indivīdu kolektīva sacelšanās pret sociuma pilnvērtīgāko kontingentu. Rietumu civilizācijā visuzskatāmāk tas izpaudās Krievijā, Vācijā un citās zemēs, kur notika t.s. proletariāta revolūcijas ar to drausmīgajiem elementiem “sarkanais terors”, “proletariāta diktatūra”.

v  Rietumu civilizācijas pašapmāna antropoloģiskajā ideoloģijā ir sastopams cilvēka vienpusīgs portrets. Tas, kas par cilvēka dabu bija intuitīvi zināms jau sen, tika zinātniski apstiprināts psiholoģijas un psihiatrijas pētniecisko panākumu rezultātā no XIX gs. beigām. Runa ir par cilvēka ģenētiski determinētajiem instinktiem. Cilvēks ir dzīvniecisko atavismu nesējs. Katrā cilvēkā ir kaut kas atavistiski dzīvniecisks. To, piemēram, pierāda psihoanalīze. Par cilvēku “zvēru” ir rakstījuši filosofi, rakstnieki. Noklusējot cilvēka dabas potenciālās sliktās izpausmes, tiek nodarīts liels ļaunums, izraisot cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas kroplus skaidrojumus un neobjektīvu vērtējumu tajos gadījumos, kad cilvēka slikto izdarību izcelsmi nākas pareizi izprast, lai pareizi reaģētu.