Eksistenciālais fundamentālisms (2)

   Cilvēces sociālās dzīves kārtības pirmais formāts bija komunisms: komunistiskā sadzīve, ģimenei/dzimtai eksistējot vienā būdā pie viena ugunskura ar vienādu pieeju pārtikai un citām elementārām dzīves nepieciešamībām. Par to rakstīja Lafargs. Vissenākais formāts bija pirmatnējais komunisms, kurā valdīja matriarhāts. Pirmatnējo komunismu iznīcināja patriarhāts. Eshils „Prometējā” runā par sievietes milzīgo lomu, nodrošinot ekonomisko/materiālo vienlīdzību ģimenē/dzimtā. Pirmatnējais komunisms sāka deformēties tad, kad no dzimtas atšķīrās un sāka dzīvot savās mājās atsevišķas ģimenes. Tātad – pieauga iedzīvotāju skaits, sāka būtiski funkcionēt demogrāfiskais faktors. Jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo lielāks ģimeņu skaits, jo plašāk nostiprinās privātīpašums (sava māja, zeme), jo asāk izvēršās eksistenciālais fundamentālisms – velme pēc iespējas labāk, lētāk, vērtīgāk nodrošināt savu dzīvi. Tādos apstākļos nav iespējama ne demokrātija, ne sociālisms un komunisms. Diskurs par demokrātiju, sociālismu un komunismu vēsturiski jau sen tapa demagoģiska izpausme, kurai ar dzīves realititāti nav nekā kopēja. Ja šodien mēs neredzam un neatzīstam demogrāfisko procesu jēgu un ietekmi uz cilvēku dzīves organizāciju, tad tas nenozīmē, ka šī jēga un ietekme nepastāv. Vieglāk ir pateikt, ka jēga un ietekme neeksistē nekā pacensties to atzīt.

   Cilvēces visu pastāvēšanas laiku turpinās cīņa starp cilvēka dabu (mežonību) un cilvēka kultūru (civilizētību). Neviens nevar uzvarēt. Cilvēka mežonība (sliktie instinkti) vienmēr saglabājās viņa gēnos, un kultūra pret ģenētisko determinētību ir bezspēcīga. Kultūra var civilizēt cilvēku tikai relatīvi – uz kādu laiku, noteiktos apstākļos u.tml. Tātad ir kāds spēks, kas stāv pāri abiem fenomeniem – cilvēka dabai un cilvēka kultūrai. Šis spēks reizē ar cilvēka radīšanu radīja arī zooloģisko individuālismu (pirmatnējo mežonību) un tā visas vēsturiskās formas līdz šodienai (hibrīdkaram). Neko nelīdz politiskā pragmatika audzināšanā un skološanā. Bezspēcīga ir revolucionārā apgaismība gan speciālu ideoloģisko projektu veidā (PSRS), gan kā sociālās filosofijas doktrīna (franču u.c. Apgaismība). Rietumu civilizācijā jauns zooloģiskā individuālisma uzbrukums ir t.s. finansu kapitālisms un „perestroika”, kas ir viena koka divi zari. Rietumu civilizācijā šodien ir zoosociums ar zooarhaiku centrā. Mūsdienu etoloģija dabā saskata altruisma iedīgļus. Dabā esot „cilvēciskā smalkuma” iezīmes. Taču principā uzvarēt cilvēka dabu ir naiva cerība, naiva demagoģija, pašapmāns, kuru sauc par humānismu. Čehovs izteicās par „līdzcietības talantu”. Rainis filosofēja par altruismu (savu un citu cilvēku). Mazākuma līdzcietība pret vairākumu (nabadzīgajiem) ir plaša tēma. Boļševiki (arī Rainis) aploloja proletariātu. Eseri – zemniecību. Pēcpadomju Latvijā varu sagrāba zooloģiski orientēta arhaiska „elite”, kura nav domāta varas realizācijai, bet domāta ir vienīgi laupīšanai.