Tradicionālisma tēzes

§  Tas, ko vienā vārdā var dēvēt par tradicionālismu, ir ļoti svarīgs filosofiski konceptuālais un ideoloģiski morālais veidojums. Tradicionālisms aptver galvenās nostādnes par cilvēku, sabiedrību, morāli, garīgumu utt. Tradicionālisms paskaidro, kādam ir jābūt cilvēkam un kā cilvēkam ir jādzīvo, lai attaisnotu savu cilvēcisko sūtību. Tradicionālisms ir vēsturiski universāls morālais, tikumiskais, garīgais fenomens. Tradicionālisma nostādnes attiecās uz cilvēces vēstures visiem laikmetiem. Īpaši aktuālas ir tajos laikmetos, kad tradicionālisma normas tiek apšaubītas, neievērotas, ciniski izsmietas un tāpēc tradicionālisms ir spiests konfrontēt ar antitradicionālismu, kā tas notiek mūsdienu laikmetā. Tradicionālisma atmiršana ir Rietumu civilizācijas un kultūras norieta galvenais morāli tikumiskais satelīts.

§  Tradicionālisms ciena universālu (metafizisku) skatījumu uz pasauli. Tāds skatījums koncentrējās metafiziskā doktrīnā, aptverot cilvēces visu kosmosu, cilvēces universālo esamību.

§  Tradicionālisms cilvēkus dala divās daļās: 1) ar „kodolu” un 2) bez „kodola”; proti, ar vai bez garīguma. Valda tendence no cilvēka pasaules izmest metafizisko līmeni, atstājot tikai empīriski traktēto ķermeņa līmeni un apziņas līmeni; gars, metafiziskā līmeņa balsts, tiek izmests; empīriski traktētā apziņa neko nevar pastāstīt par garu; arī dvēseli nevar izprast empīriski; tradicionālismā dvēsele ir galvenais cilvēka lepnums.

§  Bergsonam intuīcija bija jutekliskā intuīcija; tradicionālismā intuīcija ir intelektuālā intuīcija, kas nav iespējama bez metafizikas. Tātad – būtības.

§  Tradicionālisms pievienojās Empedokla u.c. viedoklim, ka Visumā valda mīlestība un naids. Abi universālajā esamībā izraisa virpuļvētras.

§  Antitradicionālisms ir ārprātīgais regress pretstatā inteliģentajam regresam, ar kuru tradicionālisms ir spējīgs uzturēt dialogu; ar ārprātīgo regresu dialogs nav iespējams. Ārprātīgajā regresā valda tādas nenormālas izpausmes kā postmodernisms, neoliberālisms, šarlatānisms, arhaizācija, politkorektums, plurālisms, postcilvēks, postkultūra, cilvēktiesības, iracionālisms, degradācija, deģenerācija. Inteliģentajā regresā valda tādas relatīvi pieciešamas izpausmes kā materiālisms, pozitīvisms, kapitālisms, liberālisms, psihoanalīze, racionālisms.

§  Tradicionālisms lielu vērību velta cilvēka iniciācijai – iesvētīšanai; ievadīšanai, tā teikt, cilvēka kārtā; iniciācijas procesā cilvēks kļūst īsts cilvēks; viņš ir iesvētīts par cilvēku; iniciācija ir rituāls, ceremonija, cilvēkam pārejot jaunā statusā – cilvēciskuma statusā, īsta cilvēka statusā. Iniciācijas rezultātā cilvēka garu tuvina cilvēciskuma tradīcijai; tātad tam garīgajam kompleksam, kas ir cilvēciskuma pamatā; iniciācijas trūkums cilvēku atstāj kaut kādā zemākā līmenī, kurā neeksistē tuvinājums cilvēciskajai tradīcijai.

§  Antitradicionālismam iniciācija nav vajadzīga. Rietumu ļaudis ļoti ātri zaudēja tradicionālisma pasaules uztveri; tās vietā stājās samākslotība, izkropļotība, falsifikācija.

§  Racionālisms cilvēkā iznīdēja jebkuru transcendentālo iemaņu skatīties uz pasauli un sevi. Racionālismu ieviesa un nostiprināja protestantisms. Renesanses humānisms arī bija racionālisma vēstnesis. Cilvēks tika orientēts uz ķermeni, prātu, ignorējot garu, dvēseli. Sāka dominēt jutekliskais, ārējais. Kvalitātes vietā akcentēja kvantitāti; apsveica vienveidību, unifikāciju.

§  Starp izkropļošanu un sabrukšanu ir liela atšķirība; izkropļošana ir daudzveidīga un it kā nemanāma; sabrukšana ir vienveidīga un tūlīt pamanāma.

§  Rietumu cilvēku mentalitātes izkropļošanā stadijas: humānisms > racionālisms > mehānicisms > materiālisms > kvalitāte.

§  Frāzes no tradicionālisma apoloģētu literatūras: 1) Sātans ir Dieva pērtiķis, izliekās par kaut ko citu, maskējās, slēpjās, imitē, nodarbojās ar demagoģiju – haoss esot liela kārtība. 2) Vilgus vult decipi – pūlim patīk būt piekrāptam. 3) Ergo decipiatur – tātad būsim piekrāpti.

§  Lietu un parādību falsifikācija kā laikmeta pazīme; viss sākās ar valodas faksifikāciju.

§  Antitradicionālisms veicina nespēju atšķirt garu no dvēseles; psiholoģija izsakās par zemapziņu, bet nerunā par virsapziņu; tiek jaukts psihiskais un garīgais; sašaurinās cilvēku intelektuālais horizonts; sabrūk cilvēku garīgā harmonija.

§  Tradicionālisms kritizē mūsdienu zinātni, kurai cilvēks vispirms ir ķermenis, kas apveltīts ar psihiku un piedalās sociālajos procesos; zinātne gara darbību attiecina uz psihiku, kuras objektivizācija ir māksla, reliģija utt. Zinātne gara pētniecību neatzīst: gars un garīgās zināšanas nevarot būt zinātnes priekšmets; zinātne tiecās valdīt pār dabu, tāpēc zinātnes fani ciena praktiskās zinātnes, kuras izstrādā tehnoloģijas dabas izmantošanai.

§  Tradicionālisma laikmetā cilvēki paļāvās uz reliģiju, mākslu, valdību, filosofiju. Mūsdienās to vairs nevar darīt.

§  Savā dziļākajā būtībā cilvēks ir metafiziķis; cilvēks tiecās pēc būtības, galvenā, patiesā. Mūsdienās arī metafizika neder.

§  Demokrātijā, autokrātijā vai citā iekārtā nav hierarhijas principa, kas saskaņo garīgās pilnveidošanās un garīgās pilnības dažādos līmeņus.

§  Kultūras katrs institūts sevī ietver sava sociuma zīmogu; dzīvot sabiedrībā un būt brīvam no sabiedrības nav iespējams.

§  Reliģija, ideoloģija balstās uz jūtām, kaut gan jūtu koncentrācija kādā virzienā var būt tikai īslaicīga. Reliģija, ideoloģija to ņem vērā. Tāpēc izmanto regulāru aģitāciju un propagandu.

§  Prāta kaislībām, dvēseles kaislībām, gara kaislībām impulsi nāk no universāla informācijas lauka. Tā raksta tradicionālisma autori. Prāta kaislības rada zinātni, mākslu, filosofiju, izziņu vispār; arī reliģiju, ideoloģiju.

§  Freids pret cilvēkiem sāka izturēties kā pret dzīvniekiem. Tas Rietumu ļaudīm iepatikās. Pirms tam tāds dzīvniecisks naturālisms un materiālisms nebija pazīstams.

§  Cilvēka būtības centrs ir galva, bet būtības tēls ir seja.

§  Tradicionālisma pieeja cilvēka pasaulei ir metafiziskā pieeja, izstrādājot noteiktu metafizisko doktrīnu.

§  Rietumu civilizācijas kritikā tradicionālisms izsakās par vispārējo orientāciju. Rietumu civilizācija esot orientēta uz aktivitāti, aktīvu darbību, uzvedību, komunikāciju. Nav orientēta uz vērošanu, bet ir orientēta uz pozitīvām zināšanām, empīriski apstiprinātām lietām, individuālajiem panākumiem,, drošību, komfortu, baudu, izklaidi, glābšanos. Turpretī tradicionālismā cilvēka dzīves mērķis ir atbrīvošanās, bet nevis glābšanās. Mērķis ir atbrīvošanās no saviem sliktajiem instinktiem, sliktajām velmēm u.tml. Tradicionālismā nav runas par pašrealizāciju, pašapliecināšanos; tradicionālisms mākslā vēlas kaut ko jaunu, nebijušu; tradicionālismā zināšanām ir sintētiski universāls raksturs; zināšanas sevī ietver arī darbību; netradicionālismā zināšanām turpretī ir analītisks raksturs; zināšanas ir saskaldītas pa zinātnisko disciplīnu aizgaldiem un tūlīt tiek pielietotas darbībā – labākas nākotnes celtniecībā.