Dialektika

Pārmetums, ka sociālie objekti (sabiedrības) tiek skatīti atrauti no loģikas, zinātnes metodoloģijas, dialektikas prasībām, var izrādīties pamatots. Uz sociālajiem objektiem patiešām ne reti lūkojās no pirmsloģiskā viedokļa. Loģikas līdzekļi salīdzinājums, atlase, vispārināšana, abstrahēšana, klasifikācija, jēdzienu definēšana, spriedumi, hipotēzes u.c. netiek pietiekamā mērā izmantoti. Dialektika ir sens intelektuālais sasniegums. Tā likumi 1) pretrunu vienotība un cīņa, 2) kvantitātes pāreja kvalitātē, 3) nolieguma noliegums ir cilvēces prāta seni darinājumi. XIX gs. dominēja Hēgeļa iedibinātā dialektikas ideālistiskās mistifikācijas metode, kuru nomainīja materiālistiskās vulgarizācijas metode. Dialektika var ļoti palīdzēt sociālo objektu izpratnē. Sociālie objekti laika gaitā mainās. Pie tam var izmainīties sev pretējā virzienā. Sociālie objekti ir daudzpusīgi; vienlaicīgi var būt dažādas īpašības; turklāt pretēja rakstura īpašības. Sociālo objektu likteni nosaka sociālie likumi. Sociālie likumi neeksistē atsevišķi, bet vienmēr eksistē savstarpējā saistībā kā noteikts kopums. Arī sociālie objekti ir savstarpēji saistīti. Vietām var mainīties sociālo objektu cēlonis un sekas; viens un tas pats cēlonis var izraisīt pretējas sekas. Sociālo objektu attīstība notiek diferenciācijas formā; visam ir savs mērs; ja to neievēro, tad sociālais objekts var sabrukt vai rasties sociālā objekta jauna kvalitāte. Sociālo objektu izmaiņas ietekmē 1) iekšējie faktori un 2) ārējie faktori. Iekšējie faktori galvenokārt nosaka sociālo objektu kvalitatīvo attīstību; ārējie faktori galvenokārt nosaka sociālo objektu evolūciju. Sociālās evolūcijas teorijas agrāk akcentēja sociālo procesu stihiskumu, neplānotību, nekontrolējamību. Mūsdienās to vairs neakcentē, jo daudzi sociālie procesi tiek mākslīgi inspirēti, vadīti, kontrolēti. No zinātniskā ceļa sociālo objektu analīzē var novest šķiriskā orientācija, sociālās simpātijas, ideoloģiskais fanātisms, abstraktais humānisms, kad nefunkcionē subjektīvās neintralitātes princips. Tā notika ar Marksu. Viņš radīja nereliģisku ideoloģiju, bet nevis zinātni. Viņa darbībā galvenā bija ideoloģiskā pieeja – īpašs domāšanas veids, salīdzinot ar zinātnisko domāšanas veidu un mietpilsonisko domāšanas veidu. Marksa darbībā sabiedrības zinātniskās analīzes un sabiedrības sociālās evolūcijas analīzes vietā nonāca ideoloģiskais diskurss ar konkrētiem ideoloģiskajiem mērķiem – sociālās iekārtas (sociālisma, komunisma) ideoloģisko projektu.