Eksistenciālais fundamentālisms (3)

Cilvēku rīcība ir pretrunīga ne tikai eksistenciālā fundamentālisma jomā; tātad sarunā par dzīvības nodrošināšanas vitālajiem nosacījumiem (gaisu, ūdeni, pārtiku u.c.). Cilvēks vieglāk samierinās ar meliem par sevi nekā atzīst savu muļķību, stulbumu, nezināšanu, neprasmi, neprofesionālismu u.tml. Cilvēkam īpaši nepatīk dzirdēt par sevi zinātniski pierādītu kritiku, balstoties uz reāliem faktiem, novērojumiem. Var teikt, ka cilvēkā ir ideoloģiskās domāšanas  primāts. Tāda priekšrocība (primāts) attiecās uz cilvēka kritiku un paškritiku, nevēloties pieļaut sevis kritizēšanu, kā arī nevēloties citiem izpaust paškritiskās atziņas. Ideoloģiskās domāšanas primāts cilvēkā nav vienīgais primāts. Vēl ir eksistenciālais egoisms un tā likumi: personīgo interešu aizsardzība, racionālais aprēķins sevis labā. Cilvēks ir sociālais hameleons. Viņš izliekās, ka nedomā tikai par sevi, bet domā par citiem – tautu, valsti. Cilvēka sociālā hameleona galvenais instruments ir morālā mīmikrija. Tam visam ir jānomaskē cilvēka dzīves galvenā jēga – labumu gūšana, kas notiek atkarībā no katra indivīda, tā teikt, eksistenciālā fundamentālisma potenciāla. Cilvēki nav vienādi. Katram cilvēkam ir savs tik tikko minētais potenciāls. Tas savukārt sekmē materiālo nevienlīdzību, kaut gan katrs cilvēks pats nosaka savu materiālo vajadzību apjomu un ne visiem šī vajadzība ir vairāk vai mazāk kvantitatīvi izvērsta vai alkātīgi hipertrofēta. Iespējams relatīvs askētisms. Jebkurā gadījumā cilvēkam ir jārēķinās ar sabiedrības lomu labumu sadalē. Labumu sadali nosaka sabiedrība, sociālā iekārta. Varas funkcija ir labumu sadales organizēšana, kontrole, sociālā taisnīguma nodrošināšana. Sabiedrībā vienmēr ir bijusi iekšējā cīņa par labumu sadali. To sauc par šķiru cīņu, sociālo cīņu.