Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek
apspriesta prekarizācija (angļu „precarious”
– gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas
sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu. Iesaku latviskos variantus: „prekāriji”
(šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis). Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem
ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai.
Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba
tiesībās, darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka
tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp
prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte, katrs prekārijs domā tikai par savu
izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos. Eiropā
vairs nelieto jēdzienus „proletariāts”, „strādnieki”. Interesants ir jautājums par
prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība”
un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar
tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un
tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc
vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz
nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju; proti, zina, ka valsts prekārijiem
nemaz nav nepieciešama vispusīgi plašas zināšanas. Tātad masu izglītība
pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks
process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās
pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks
izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī
proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. Proletariāts akceptēja
sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma
izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā
materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms. Domājams,
prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas
iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli
izmainīt savu nestabilo stāvokli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru