§ Cilvēka iekšējai
pasaulei piemīt intence – uz kādu mērķi virzīts nodoms, nolūks, iecere.
Intences objekts ir iedziļināšanās lietu un parādību saknēs, noskaidrojot lietu
un parādību jēgu, funkcionēšanas principus. Cilvēks var dzīvot bez iekšējās
pasaules, precīzāk bez intences noskaidrot lietu un parādību būtību. Cilvēks
bez tā visa var iztikt. Viņš var mācīties, strādāt, nomirt, nekad
nepievēršoties intencei uzzināt galveno. Bet tāda dzīve ir dzīve bez dzīves
jēgas. Cilvēks netiekas ar to pasauli, kas ir visa pamatā. Cilvēks visam brauc
pa virsu, neko neizzina, nenoskaidro līdz galam. Viņš netiekas ar realitātes
netiešo (iekšējo) pusi, slēpto pusi, dziļumos izvietoto pusi.
§ Politika ir cilvēka
augstāko spēju pielietošana konkrētā nolūkā ar konkrētu materiālu konkrētā vidē.
Politika ir cilvēku kolektīvās esamības augstākā forma. Politika ir kolektīvās
identitātes forma.
§ Neoliberālisms cilvēkus
iestumj tirgus ekonomikā, patērēšanā, baudās, bezatbildība, visatļautībā.
Neoliberālisms atbilst Rietumu civilizācijas pagrimuma mentalitātei.
§ Kriminālās oligarhijas organizētais
un pārvaldītais kapitālisms ir vissliktākais kapitālisma variants (S.Kurginjans
par Krieviju). Tam ir negatīva dinamika, sistēmiska nelabvēlība, sistēmisks
pagrimums. Tam nebija legāls sākotnējais kapitāls. Bija vienīgi salaupīts
kapitāls, noziedzīgi iegūts kapitāls.
§ Filosofijai nepiemīt
attīstība, kas piemīt zinātnei. Zinātne attīstās, bet filosofija neattīstās.
Filosofija visu laiku riņķo ap vienām un tām pašām problēmām. Filosofiju nevar
zinātniski identificēt, jo filosofija ir sociālās apziņas forma. Hēgelis pret
filosofiju izturējās kā pret laikmeta kultūras pašapziņu. Filosofiskā skatījuma
specifika ir tajā ziņā, ka sniedz sintēzi, to panākot ar vispārīgu kategoriju
palīdzību.
§ Politikas doktrinālo
saturu, formu, retoriku, demagoģiju ne vienmēr nosaka intelektuālās prasības,
politiķa analītiskās spējas, pragmātiskā pieeja. Ne reti nosaka karjeriskā
nepieciešamība izvēlēties mākslīgu optimistisko formātu. Tādā gadījumā
politiķis saprot, ka viņš nedrīkst kritizēt, objektīvi vērtēt, bet viņam ir
jāizsakās optimistiski – jāslavē, jāsola spoža nākotne u.tml.
§ Apgaismība izmainīja ne
tikai agrākos uzskatus par Dievu, dabu, cilvēku. Apgaismība izmainīja agrākos
uzskatus par pasauli vispār. Apgaismības centrā bija racionālisms un
antiklerikālisms. Racionālisma obligāts un reizē dabisks atribūts bija uzspīlēts
optimisms attieksmē pret tagadni un nākotni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru