Specifika

   Cilvēka dzīves liktenim ir sava specifika. Tā izpaužās individuāli un kolektīvi. Cilvēka rīcība neseko racionāli determinētai loģikai – apstākļu loģikai vai interešu loģikai. Cilvēka rīcība vadās no īpašiem noteikumiem. Tos var saukt par drāmas noteikumiem, kad drāmas personāža rīcību nosaka dialoga situācija. Citiem vārdiem sakot, cilvēka biogrāfija risinās nevis racionālā kontekstā savu problēmu pēctecīgā risinājumā, bet gan dihotomijas kontekstā: „izaicinājums” – „atbilde”. Cilvēka rīcība visdrīzāk ir izprovocēta rīcība nekā racionāli pamatota rīcība. Mūsu rīcību var salīdzināt ar drāmas repliku modeli, atbildot uz izaicinošu repliku. Tā nav pārdomāta autonoma taktika, kas ir adekvāta problēmas situācijai. Cilvēka dzīves apstākļi ne tik daudz mobilizē mūsu prātu, kā ir pakļauta afiliācijai – aktivizē mūsu jūtīgumu, emocionalitāti, morālās refleksijas. Cilvēks ir radījums, kas vairāk atsaucās uz subjektīvo izaicinājumu saturu nekā uz objektīvām problēmām. Tāpēc cilvēku tik bieži apmierina problēmas simbolisks, emocionāls risinājums, apmierinot mūsu patmīlību un taisnīguma izjūtu. Tas neliecina par solipsismu – objektīvās pasaules noliegšanu. Tas liecina, ka cilvēks vispirms dzīvo kultūras pasaulē un pasauli uztver, balstoties uz kultūrā pieņemto simbolisko valodu.