Cilvēka dzīves liktenim ir sava
specifika. Tā izpaužās individuāli un kolektīvi. Cilvēka rīcība neseko
racionāli determinētai loģikai – apstākļu loģikai vai interešu loģikai. Cilvēka
rīcība vadās no īpašiem noteikumiem. Tos var saukt par drāmas noteikumiem, kad
drāmas personāža rīcību nosaka dialoga situācija. Citiem vārdiem sakot, cilvēka
biogrāfija risinās nevis racionālā kontekstā savu problēmu pēctecīgā
risinājumā, bet gan dihotomijas kontekstā: „izaicinājums” – „atbilde”. Cilvēka
rīcība visdrīzāk ir izprovocēta rīcība nekā racionāli pamatota rīcība. Mūsu
rīcību var salīdzināt ar drāmas repliku modeli, atbildot uz izaicinošu repliku.
Tā nav pārdomāta autonoma taktika, kas ir adekvāta problēmas situācijai. Cilvēka
dzīves apstākļi ne tik daudz mobilizē mūsu prātu, kā ir pakļauta afiliācijai –
aktivizē mūsu jūtīgumu, emocionalitāti, morālās refleksijas. Cilvēks ir
radījums, kas vairāk atsaucās uz subjektīvo izaicinājumu saturu nekā uz
objektīvām problēmām. Tāpēc cilvēku tik bieži apmierina problēmas simbolisks,
emocionāls risinājums, apmierinot mūsu patmīlību un taisnīguma izjūtu. Tas neliecina
par solipsismu – objektīvās pasaules noliegšanu. Tas liecina, ka cilvēks
vispirms dzīvo kultūras pasaulē un pasauli uztver, balstoties uz kultūrā
pieņemto simbolisko valodu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru