Psihonētika

   Cilvēka apziņa vienmēr vilināja domātājus, zinātniekus, ideologus, stratēģus, manipulātorus, šarlatānus, priesterus.

   Napoleons mēdza atgādināt, ka viens vārds ir vairāku divīziju vērts.

   XX gadsimtā amerikāņu profesors Džozefs Najs radīja soft power koncepciju, bet XXI gadsimtā viņš radīja smart power koncepciju priekš īpaši stūrgalvīgām tautām, kuras ignorē amerikāņu ideoloģisko agresiju un tāpēc ir pelnījušas paralēli izmantoto militāro agresiju.

   Profesora pirmā koncepcija nebija pārāk oriģināla. Par mīkstā spēka iespējām jau rakstīja Makiavelli, Gandijs.

   Mīkstā spēka pamatā ir tekstuālās informācijas un vizuālā tēla vara. Tiek izmantota lingvistiskā konstruēšana, realitātes interpretācija, pretrunīgu pāru emocionālā iedarbība (dievs-velns, labais-ļaunais, brīvība-verdzība u.c.). Kodējot apziņu, tiek ņemts vērā, ka cilvēks vienmēr dzīvo 1) reālajā pasaulē, 2) informācijas pasaulē, 3) simboliskajā pasaulē.

   Gudrā spēka koncepcija ir oriģināla, iesakot apvienot cieto spēku (militāro) un mīksto spēku (ideoloģisko), lai sekmīgi realizētu savus plānus citu zemju pakļaušanā, kas ir amerikāņu stratēģiskais mērķis.

   Cilvēka apziņa vilina arī tos, kuri gatavo kadrus konceptuālajai izlūkošanai, stratēģiskajai analītikai, ģeopolitiskajai prognozēšanai.

   L.Larušs savā grāmatā „Fiziskā ekonomika” saka, ka bagātības avots ir radošā domāšana. Savukārt cilvēka prāta potenciāls visspilgtāk izpaužās klasiskajā mūzikā. Interesējoties par kreativitāti, Šillera institūtā ir līdzstrādnieku grupa, kas analizē klasisko mūziku.

   Psihonētika ir jauna zinātniskā disciplīna, kas radās XX gs.70.gados Ukrainā. 2011.gadā Pēterburgā notika 1.Psihonētikas kongress. Tā dalībnieki izveidoja Starptautisko psihonētikas asociāciju.

   Psihonētikas uzmanības centrā ir apziņas resursu izmantošana, izstrādājot speciālas psihonētiskās tehnoloģijas.

   Psihonētikā tiek uzskatīts, ka apziņa sastāv no satura un psihiskajām funkcijām. Saturu veido tēli, simboli, zīmes, emocijas, vārdi. Psihiskās funkcijas ir domāšana, sajūtas, intuīcija.

   Apziņā ir slāņi, kas atbilst esošajām psihiskajām funkcijām. Taču apziņā ir arī tādi slāņi, kuri nav „izvērtušies” funkciju izpildei. Psihonētikas mērķis ir analizēt iespējas aktivizēt šos „neizvērstos” apziņas slāņus. Lai tos izmantotu, var radīt jaunas psihiskās funkcijas un to psihotehnoloģisko realizāciju.