Attīstības likumsakarības

   Kultūras attīstības vēsturiskās likumsakarības ir vairākus tūkstošus gadus ilgas pieredzes apkopojums planētas civilizācijas mērogā.

   1. likumsakarība. Tautu pastāvēšana jeb sociāli kulturoloģiskais stāvoklis nav vēsturiski nemainīgs fenomens. Tautu pastāvēšanas sociālais un kultūras stāvoklis mainās, jo vēsturiski mainās kultūras organizatoriski regulējošās kārtības nosacījumi. To diktē, piemēram, cilvēku skaita nemitīgais pieaugums. Tā rezultātā nosacījumi kļūst komplicētāki. Mainās arī kultūras ārējās manifestācijas formas, - tās kļūst sarežģītākas. Šodien šīs formas funkcionē planetārā mērogā.

   Katra tauta attīstītās savā tempā atkarībā no cilvēku skaita, ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kultūras telpas izolētības, dabas apstākļiem, dzīvei nepieciešamo resursu bagātības utt.

   Vēsturiskās attīstības gaitā pieaug cilvēku darbības specializācija, kas savukārt veicina kultūras izmaiņu tempu, - tas kļūst arvien straujāks. Jo tuvāk mūsdienām, jo straujāks. Pašlaik, XXI gadsimta sākumā, kultūras izmaiņu temps daudziem šķiet nenormāli straujš.

   Kultūras izmaiņu temps atsaucās uz etniski sociālajām attiecībām visdažādākajos aspektos: asinsradnieciskajām attiecībām, reliģiski politiskajām, nacionāli politiskajām, tagad – globāli multikulturālajām attiecībām.

   Tajā pašā laikā kultūras izmaiņu temps ir atkarīgs no lokālās kultūras savdabības, kas būtiski ietekmē kultūras dinamiku. Lēni mainīgai kultūrai ir savas īpatnības visās jomās.

   Kultūras dinamika likvidē stagnāciju jeb lokālo specifiku, jo komunikatīvā izolācija rada stagnāciju. Izolāciju veicina vairāki faktori: ģeogrāfiskie, valodas, reliģiskie, tautas mentalitātes.

   2.likumsakarība. Kultūras vēsturiskā attīstība atsaucās uz antropoloģisko sfēru; proti, jo augstāka kultūras attīstība, jo cilvēks iegūst lielāku sociālo brīvību un zūd cilvēka kontrole, kuru var veigt kultūras dažādi institūti. Tādējādi kultūras attīstības dinamika un kvalitāte organiski atsaucās uz indivīda brīvību. Citiem vārdiem sakot, kultūras attīstības līmenis nosaka indivīda sociālās brīvības parametrus. Piemēram, kultūras attīstības līmenis var veicināt multikulturālisma koncepta rašanos kā jaunu sociālās brīvības parametru kultūrā.

   Indivīda sociālo brīvību ietekmē ne tikai kultūras attīstības līmenis. Ietekmē arī kultūras sociālā struktūra; jo komplicētāka ir kultūras sociālā struktūra, jo lielāka ir indivīda sociālā brīvība. Komplicētajā sociālajā struktūrā atslābst indivīda sociālās kontroles mehānismi. Tā, piemēram, preambulas kņada Latvijas politiskajā dzīvē 2013.gada rudenī ir saistīta ar velmi radīt jaunus un stingrākus sociālās kontroles mehānismus. Tas liecina par kultūras zemo līmeni, degradāciju. Par indivīda sociālās kontroles mehānismu jākļūst katra indivīda attieksmei pret lokālo paranoju – „okupāciju”. Saskaņā ar šo destruktīvo mehānismu (kritēriju) katra indivīda sociālo vērtību izšķir viņa atbilde uz jautājumu, vai viņš atzīst „okupāciju” jeb viņš neatzīst „okupāciju”.

   Mūsdienu postindustriālajā sabiedrībā kultūras attīstības vektors nodrošina vēl lielāku indivīda sociālo brīvību, praktiski garantējot sociālās uzvedības lielu brīvību.

   Cilvēka sociālo uzvedību regulē dzīvniecisko instinktu sistēma, ko cilvēks iegūst ģenētiski un kas nosaka tipiskas reakcijas saskarsmē ar tipiskām dzīves situācijām. Antropoģenēzes laikā dzīvnieciskie instinkti tika papildināti, nomainīti ar etniskajām paražām kā sociālās uzvedības programmām. Etniskā paraža tāpat kā dzīvnieciskais instinkts ir tipiska reakcija saskarsmē ar tipisku dzīves situāciju. Taču etniskās paražas informatīvais pamats acīmredzot ir apziņas arhetipi un mentalitāte, kas netiek mantota ģenētiski, bet translējās atdarināšanas formā, bērniem atdarinot vecākus. Protams, jautājums par ģenētiski mantoto vai nemantoto materiālu ir komplicēts, un šajā ziņā var būt dažādi viedokļi, balstoties uz pētījumu rezultātiem. Etniskās paražas (ģenētiski nemantotā materiāla) nostiprināšanā liela loma ir audzināšanai un izglītībai.

   Industrializācijas, urbanizācijas vēsturiskajā laikmetā indivīda sociālā uzvedība lielā mērā vairs nav tipiska reakcija saskarsmē ar tipisku dzīves situāciju. Nepieciešama sociālās uzvedības cita modalitāte, kura balstās uz indivīda spēju operatīvi improvizēt netipiskās dzīves situācijās.

   Etniskās paražas sociālās uzvedības programmas vietā formējās racionālās uzvedības programma. Tajā nav imperatīvas nostādnes. Visu nosaka pats indivīds – viņa prāts. Un, lūk, tiesības racionāli rīkoties, atbilstoši savam prātam, ir indivīda brīvība. Savukārt sabiedrības uzticība indivīda prātam veicina sociālās kontroles atslābumu, atsakoties detalizēti uzraudzīt indivīda sociālo uzvedību un neiejaucoties viņa dzīvē, viņa realizētajā sava ārējā tēla propagandā un citās darbībās, kas nav bīstamas pārējiem sabiedrības pārstāvjiem.

   Mūsdienās uzplaukst iracionālisms un nākas konstatēt prāta destrukciju. Tātad – prāta sabrukumu. Sabiedrība vairs nevar ideāli paļauties uz indivīda prāta racionālismu. Indivīds var rīkoties neprātīgi – iracionāli.

   Tāds stāvoklis diktē nepieciešamību pārskatīt sociālās uzvedības kontroles mehānismus, tos speciāli aktualizējot un izdomājot jaunus mehānismus. Latvijas izdomātais „okupācijas” kritērijs var būt saistīts ar iracionālisma uzplūdiem vietējā sabiedrībā, jo nākas pastiprināt indivīda sociālo kontroli prāta sabrukuma periodā.

   Tomēr realitāte ir cita. Minētais kritērijs liecina par prāta sabrukumu politiskajā dzīvē, jo „okupācija” ir ideoloģiskais mīts un faktiski iracionāla konstrukcija pati par sevi. Šī kritērija izvēle neliecina par racionāli konstruktīvu mēģinājumu nostiprināt indivīda sociālās uzvedības kontroli iracionālisma uzplūdu periodā.

    Tātad attīstības likumsakarība ir šāda. Cilvēces vēsturē sociālās uzvedības programmas ir mainījušās. To evolūcija virzās no dzīvniecisko instinktu dominēšanas populācijā uz etnisko paražu dominēšanu un tālāk uz brīvu racionālo sociālo uzvedību pilsoniskajā sabiedrībā industriālisma un postindustriālisma laikmetā.