Globālie projekti

   Rietumu civilizācijas vēsturē ir bijuši vairāki tā saucamie globālie projekti. Tos apskata globālo projektu teorija – nosacīta globālo sociālo problēmu analītikas sastāvdaļa.

   Pirmais ievērojamākais relatīvi globālais projekts bija Bībeles vērtību sistēmas projekts. Pēc tam sekoja Reformācijas projekts, kad 1517.gada 31.oktobrī M.Luters piestiprināja pie Pils baznīcas durvīm savas tēzes. Tas notika Vitenbergā un bija formālais sākums Reformācijai.

   Lutera reformas rezultātā tika legalizēts Bībelē aizliegtais augļošanas procents. Tiek uzskatīts, ka augļošanas procenta aizlieguma atcelšana veicināja dzīves progresu. Tika pārkārtota ražošanas cehu sistēma un radās zinātniski tehniskās ražošanas sistēma, kas pastāv joprojām.

   Augļošanas procenta izmantojums prasīja nemitīgu ražošanas un patērēšanas pieaugumu. Tādu dinamiku nespēja izturēt feodālā sistēma, tāpēc tā sabruka.

   Strauji uzplauka ražošana, radās produkcijas pārpalikums. XVIII gs. vidū kļuva skaidrs, ka augļošanas procents rada jaunu globālo projektu – kapitālismu. Lai kapitālisms apmierinātu visus sociālos slāņus (tautas masas), tika veidota speciāla ideoloģija. Tajā bija divas galvenās tēzes: 1) uzskatu un vērtību brīvība un 2) politkorektums, aizliedzot kritizēt kapitālisma vērtības.

   XX gs. radās sociālisma globālais projekts. Tas aizliedza izmantot augļošanas procentu, ražošanas un peļņas privātīpašumu vispār.

   Pašlaik kapitālisms vairs nespēj nodrošināt progresu, - tāpēc būs jauns globālais projekts.

   Pašlaik kapitālisma noriets, demogrāfiskā pāreja, „balto” cilvēku izmiršana ir veicinājusi antropoloģisko katastrofu. Lai veidotu jaunu globālo projektu, nepieciešama ir cilvēku pašattīrīšanās. Tā var būt individuāla un kolektīva darbība. Piemēram, kāda tauta/nācija cenšas sākt jaunu dzīvi – radīt jaunu valstisko sistēmu, kuru veido un vada godīgi un gudri cilvēki.

   Zinātnē pašattīrīšanās procesu sauc par paštranscedenciju.