Demogrāfijas totālās lomas
izpratne varēja rasties tikai pēc tam, kad planētas iedzīvotāju kontingentu
sāka uzskatīt par vienotu veselumu ar noteiktu struktūru. Tātad pēc tam, kad
radās koncepts „cilvēce kā sistēma ar savu struktūru”. Tāds uzskats radās tikai
XX gadsimtā, pie tam daudzi demogrāfi to ne visai ciena un turpina interesēties
tikai par savas valsts iedzīvotāju kontingentu, netiecoties to interpretēt
saistībā ar visas cilvēces demogrāfiskajām izpausmēm.
Svarīgs ir jautājums par
demogrāfisko izmaiņu ieganstiem. Maltuss atzina, ka cilvēku skaita pieaugumu
nosaka resursi, no kā ir atkarīga pieauguma robeža. Bez resursiem cilvēki nevar
eksistēt. Cilvēkiem ir noteikts priekšstats par resursu apjomu, un cilvēki to
ņem vērā, plānojot dzimstības pieaugumu.
Sergejs Kapica izmantoja
fenomenoloģisko principu: pieaugumu nosaka apziņas potenciāla pieaugums. Tātad –
cilvēku apziņas stāvoklis, plānojot dzimstības pieaugumu. Cilvēku skaita
pieaugums nav saistīts ar resursu izsmeltību, ekoloģiju, bet gan ir „cilvēces
iekšējās dinamikas iezīme”. Planēta var pabarot 20-25 miljardus cilvēku.
Demogrāfiskās pārejas temps
visaugstākais bija līdz 2000.gadam, kad dienā dzima 240 000 bērnu (gadā –
87 miljoni).
Attīstīto valstu („balto” cilvēku)
iedzīvotāju skaits pašlaik stabilizējies 1 miljarda robežās, kaut gan par
stabilitāti nenākās runāt, jo fertilitātes koeficients ir ļoti zems. „Baltie”
lēnām izmirst.
XXI gs. otrajā pusē pēc
demogrāfiskās pārejas planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 11-12 miljardu
robežās. Stabilitāte būs reāla, jo „krāsaino” rasu dzimstības straujais temps
samazinās.
Demogrāfiskajā problemātikā
svarīga ir vēsturiskā laika samazināšanās – dažādu procesu tempa pieaugums. Jo
tuvāk mūsdienām, jo īsāks ir vēsturiskais laiks un lielāks ir procesu temps.
Senie laiki ilga 3 tūkst. gadus, viduslaiki – 1 tūkst.gadu, Jaunie laiki – 300 gadus,
visjaunākie laiki – 100 gadus. Vēsturiskā laika samazināšanās ir saistīta ar
iedzīvotāju skaita pieauguma dinamiku.
Pirms 1,6 milj. gadu uz planētas bija
100 000 cilvēku.
Bet tagad par to, kā demogrāfiskā
pāreja atsaucās uz sabiedrības dzīvi.
1. „Balto” cilvēku maza dzimstība,
sabiedrības novecošana, pensionāru īpatsvars sabiedrībā;
2. Negatīvi sociālie procesi –
bezdarbs („krāsaino” zemēs), darba roku trūkums („balto” zemēs);
3. Izjūk sakari starp pagātni un
tagadni, starp paaudzēm;
4. Apziņas sabrukums: „mēs
izmirstam” („balto” retorika), „mums nav nākotnes” („krāsaino” retorika);
5. Politiskā krīze, haoss;
6. Ideoloģiskā krīze: morālo
normu, vērtību, uzvedības sistēmas nespēj nostiprināties, jo viss strauji
mainās;
7. Mākslas krīze: postmodernisms;
8. Noziedzības, korupcijas, varas
infantilisma, alkoholisma, narkomānijas, pašnāvību pieaugums.
Planētas iedzīvotāju optimālais
skaits – 1,5-2 miljardi iedzīvotāju. Tas ir ekonomistu viedoklis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru