Demogrāfiskās vibrācijas

   Demogrāfijas totālās lomas izpratne varēja rasties tikai pēc tam, kad planētas iedzīvotāju kontingentu sāka uzskatīt par vienotu veselumu ar noteiktu struktūru. Tātad pēc tam, kad radās koncepts „cilvēce kā sistēma ar savu struktūru”. Tāds uzskats radās tikai XX gadsimtā, pie tam daudzi demogrāfi to ne visai ciena un turpina interesēties tikai par savas valsts iedzīvotāju kontingentu, netiecoties to interpretēt saistībā ar visas cilvēces demogrāfiskajām izpausmēm.

   Svarīgs ir jautājums par demogrāfisko izmaiņu ieganstiem. Maltuss atzina, ka cilvēku skaita pieaugumu nosaka resursi, no kā ir atkarīga pieauguma robeža. Bez resursiem cilvēki nevar eksistēt. Cilvēkiem ir noteikts priekšstats par resursu apjomu, un cilvēki to ņem vērā, plānojot dzimstības pieaugumu.

   Sergejs Kapica izmantoja fenomenoloģisko principu: pieaugumu nosaka apziņas potenciāla pieaugums. Tātad – cilvēku apziņas stāvoklis, plānojot dzimstības pieaugumu. Cilvēku skaita pieaugums nav saistīts ar resursu izsmeltību, ekoloģiju, bet gan ir „cilvēces iekšējās dinamikas iezīme”. Planēta var pabarot 20-25 miljardus cilvēku.

   Demogrāfiskās pārejas temps visaugstākais bija līdz 2000.gadam, kad dienā dzima 240 000 bērnu (gadā – 87 miljoni).

   Attīstīto valstu („balto” cilvēku) iedzīvotāju skaits pašlaik stabilizējies 1 miljarda robežās, kaut gan par stabilitāti nenākās runāt, jo fertilitātes koeficients ir ļoti zems. „Baltie” lēnām izmirst.

   XXI gs. otrajā pusē pēc demogrāfiskās pārejas planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 11-12 miljardu robežās. Stabilitāte būs reāla, jo „krāsaino” rasu dzimstības straujais temps samazinās.

   Demogrāfiskajā problemātikā svarīga ir vēsturiskā laika samazināšanās – dažādu procesu tempa pieaugums. Jo tuvāk mūsdienām, jo īsāks ir vēsturiskais laiks un lielāks ir procesu temps. Senie laiki ilga 3 tūkst. gadus, viduslaiki – 1 tūkst.gadu, Jaunie laiki – 300 gadus, visjaunākie laiki – 100 gadus. Vēsturiskā laika samazināšanās ir saistīta ar iedzīvotāju skaita pieauguma dinamiku.

   Pirms 1,6 milj. gadu uz planētas bija 100 000 cilvēku.

   Bet tagad par to, kā demogrāfiskā pāreja atsaucās uz sabiedrības dzīvi.

   1. „Balto” cilvēku maza dzimstība, sabiedrības novecošana, pensionāru īpatsvars sabiedrībā;

   2. Negatīvi sociālie procesi – bezdarbs („krāsaino” zemēs), darba roku trūkums („balto” zemēs);

   3. Izjūk sakari starp pagātni un tagadni, starp paaudzēm;

   4. Apziņas sabrukums: „mēs izmirstam” („balto” retorika), „mums nav nākotnes” („krāsaino” retorika);

   5. Politiskā krīze, haoss;

   6. Ideoloģiskā krīze: morālo normu, vērtību, uzvedības sistēmas nespēj nostiprināties, jo viss strauji mainās;

   7. Mākslas krīze: postmodernisms;

   8. Noziedzības, korupcijas, varas infantilisma, alkoholisma, narkomānijas, pašnāvību pieaugums.

   Planētas iedzīvotāju optimālais skaits – 1,5-2 miljardi iedzīvotāju. Tas ir ekonomistu viedoklis.