Elite

   Elites jēgu vienmēr nosaka tās misija un misijas praktiskā realizācija. Visos laikos elites misija ir bijusi viena un tā pati – kalpot tautai, sabiedrībai, kalpot citiem. Ne tikai vārdos, bet arī darbos. Turklāt darbs ir galvenais, bet nevis galvenais ir retoriska kņada un intelektuāla prezentācija. Galvenais nekad nedrīkst būt savas misijas propaganda, ar ko ne reti ir nodarbojusies latviešu pseidoelite – neattīstītā un pseidointelektuālā latviešu inteliģence.

   Lai kalpotu patiesi un godīgi, jābūt mīlestībai. Jāmīl tauta, sabiedrība, citi. Bez mīlestības kalpošana agri vai vēlu izvēršās falsifikācijā.

   Taču ir jābūt arī tam, ko gribas dēvēt par metafizisko mīlestību – ideālu, garīguma, intelektuālisma mīlestība. Tās ir metafiziskās vērtības, kurām elites uztverē ir viscēlākā loma. Tās ir metafiziskās vērtības, kuras elite translē citiem – tautai, sabiedrībai. Tās ir metafiziskās vērtības, bez kuru klātbūtnes vispār nav iespējams sākt sarunu par eliti. Ja nav metafizisko vērtību apziņa, tad nav arī elites. Minētais izskaidro, kāpēc nekad nav bijusi īsta latviešu elite.

   Elite, kalpojoša priekš sevis, ir antielite, un tās darbības formāts ir spēle. Elite, kura nekalpo tautai, sabiedrībai, ir antielite. Elitei ir jāciena tauta un tās vēsture.

   Vienmēr svarīgs ir jautājums, vai elite funkcionē kā sistēmisks veselums jeb ar eliti spēj asociēties tikai atsevišķu indivīdu uzvedība un rīcība. Lai elite funkcionētu kā sistēmisks veselums, nepieciešama ir elites konsolidācija, solidaritāte. Uz latviešiem tas nevar attiekties, jo latviešu mentalitāte nav savienojama ar jēdzieniem „konsolidācija” un „solidaritāte”. Nekad nebūs latviešu elite kā sistēmisks veidojums.