Mākslas iespējas

   XVII-XVIII gs. radās ieskats, ka māksla var cilvēkam norādīt pareizo dzīves ceļu. Mākslai iepatikās šis ieskats, un māksla sāka darīt to, ko agrāk darīja reliģija – cilvēkam norādīja pareizo dzīves ceļu.

   Kas to dara XXI gs. sākumā?

   XIX gs. mākslas pašapziņa jau bija tik ambicioza, ka radošās personības (Bodlērs, Rembo, Rainis) jau atklāti sludināja mākslas antropoloģiskās un futuroloģiskās perspektīvas, spēju  nosacīt cilvēka nākotni un cilvēku virzot pa skaistā un cēlā ceļu. Modernisms sevi uzskatīja par jaunu pasaules izziņas veidu. Modernisti domāja, ka māksla var izmainīt cilvēku.

   Kas notiek tagad – XXI gs. sākumā?

   XXI gs. sākumā par visu ņirgājās postmodernisms, mākslu pārvēršot par simulakru, ciniskas parodijas avotu.

   Tagad garīgā kultūra ir orientēta uz patērēšanu un baudu, ķermeņa izjūtu un emociju komfortu. Šajā ziņā ir milzīgi panākumi. Tas fenomens, kas šodien sevi dēvē par mākslu, kalpo hēdonismam un tajā nav nekā garīga, kā arī nav nekā humānistiska, vēloties un reāli spējot garīgi palīdzēt cilvēkam.

   Hēdonismam un patērēšanai adresētā „māksla” ir daudzveidīga, radot dzīves tēlu un modeļu lielu skaitu. Dzīves tēlu un modeļu daudzveidības radīšana „mākslā” ir pašmērķīga, jo šī „māksla” var vienīgi pastāvēt, balstoties uz nemitīgu jaunu formu izdomāšanu. Šajā „mākslā” nav satura; saturu aizstāj forma – formas „svaigums”, formas „koncepcija”.

   Šodienas „mākslas” daudzveidība ir lielāka nekā mākslas daudzveidība. Teiksim, šodienas „mākslā” izmantotā TV un Internets ļauj palielināt daudzveidību. Turklāt šova „mākslā” viss ir harmoniskāk – nav idejisko kolīziju, revolucionāro situāciju, nacionālo konfliktu, intelektuālās konfrontācijas. Šova „mākslā” ir tikai ķermeniskās baudas un emocionāla tīksmināšanās par baudām.

   Mūsdienās mākslas marginalizācijai ir drūmas sekas. Cilvēkā izzūd priekšstats par estētiskām vērtībām un skaidrība, kas tas ir vispār – estētiskā vērtība! Cilvēkā nav priekšstats par estētiskajiem un idejiskajiem kanoniem – dzīves ideāliem un vērtējumu kritērijiem.

   Māksla palīdz labāk izprast dzīvi – sociālos procesus, psiholoģiskās nianses, cilvēku savstarpējās attiecības, to, kas ir labs un kas ir slikts.

   Mūsdienu neoliberālisma projektā cilvēka dzīves jēga ir patērēšana; valsts jēga ir globālā (ASV) biznesa apkalpošana. Konkurence nav intelektuāla, bet bioloģiska, tāpēc mākslas vietā stājās”māksla”.