Antropoloģiskā katastrofa

   Antropoloģiskā katastrofa pakāpeniski sākās Jaunajos laikos. Soli pa solim izvērtās negatīvās tendences, kas noveda līdz šodienas drausmīgajam antropoloģiskajam līmenim. Teiksim, kad latviešu aprindās metafisko ideālu vietā ir tādi „ideāli” kā „eiropeizācija”, „patērēšana”, „zagšana”, „blēdīšanās”.

   Antropoloģiskā katastrofa ir pakāpenisks process. Tā, piemēram, Jaunajos laikos pakāpeniski nostiprinājās viedoklis, ka izziņā vissvarīgākā ir empīriskā pieredze, kad tiek atzīts tikai tas, ko var izmērīt, nosvērt, pataustīt u.tml.

   Jaunajos laikos cilvēkos pakāpeniski uzplauka progresa mānija, humānisma mānija, krāšanas mānija, attīstības mānija, izgudrošanas mānija.

   Galvenā kļuva līnijiskā domāšana un vērtēšana, visos procesos akceptējot vienīgi attīstību - jaunas kvantitātes un kvalitātes rašanos. To var saukt arī par progresa māniju, kurā augšupejošs process ir galvenais, daudz nerūpējoties par progresa sekām.

   Jaunajos laikos Dievs un citas transcendentālas izpausmes (piem., garīgums) nav galvenais, nav aktuālais.

   No XX gs. 70.gadiem sākās postmodernisma murgi, kas sekmēja mākslas pilnīgu degradāciju.

   Tagad svarīga ir tikai tagadne, un galvenais ir tikai ķermenis un viss ap ķermeņa baudām; ķermenis bez logosa, reālās telpas vietā virtuālā telpa.

   Cilvēkam strauji zūd izpratne par sevi un savu vietu pasaulē.

   Par prāta sabrukumu liecina valodas kultūras sabrukums – nespēja lietot literāro valodu bez stilistiskajām kroplībām un gramatiskajām kļūdām.

   Valoda ir cilvēka iekšējās pasaules ļoti dziļa izpausme. Valoda ir savdabīgs ģenerātors, kas nemitīgi sūta savus impulsus iekšējās pasaules bezgalīgajai sfērai – apziņai un zemapziņai. 

   Valoda ir saistīta ar garīgo kultūru, tradīcijām, vēsturi, jūtu un domu pieredzi utt.

   Jauno laiku antropoloģiskās katastrofas ģenēze nav noliedzams fakts. Taču tajā pašā laikā nav noliedzams arī laikmeta pretrunīgums; no vienas puses prāta un morāles sabrukums, iracionālisms un arhaizācija; no otras puses jaunu zinātnisko disciplīnu rašanās. 

   Piemēram, psihonētikas rašanās no 1970.gada, pievēršoties apziņas resursu optimālai izmantošanai. Tiek radītas psihonētiskās tehnoloģijas, lai cilvēkā atklātu un stimulētu jaunas psihiskās funkcijas.

   Antropoloģiskās katastrofas problemātikas kontekstā aktuāls ir jautājums par cilvēka izveidošanos; proti, par to, kas izveidoja cilvēku par cilvēku.

   Viedokļi dažādi. F.Engelss uzskatīja, ka darbs. Sastopams viedoklis, ka cilvēku par cilvēku izveidoja valoda, mirstības apziņa, sociālā esamība (cilvēks kā sociāls dzīvnieks).

   Pakāpeniski kļūst skaidrs, kas cilvēku izveidoja par postcilvēku. Noteikti svarīga loma ir demogrāfiskajai pārejai – „balto” izmiršanas apziņai un šīs apziņas diktētajai iracionālajai dzīves loģikai. Svarīga loma ir Apgaismības projekta atmešanai un elites cinismam pret tautas izglītošanu un audzināšanu. Svarīga loma ir elites organizētajām manipulācijām, lai stimulētu nemitīgu patērēšanu un dzīves baudīšanu.