piektdiena, 2013. gada 6. decembris

Dzīves trajektorija


   Šodien „balto” cilvēku dzīvei ir regresīva trajektorija. Galvenokārt regresīva cilvēciskās kvalitātes jomā, apliecinot prāta un morāles destrukciju.
   Iemesls ir demogrāfiskā pāreja, kuras laikā „baltie” izmirst un acīmredzot mūsu gadsimta vidū būs tikai viena desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. „Baltie”, jūtot savu bēdīgo galu, vairs ne par ko nedomā, dzīvo tikai tagadnei un sava ķermeņa lutināšanai.
   Citu rasu dzimstības krasais pieaugums manāmi atsaucās uz migrāciju. Īpaši smagi migrācijas slogu izjūt eiropieši, jo uz Eiropu migrē citu rasu ļoti zems cilvēciskais kontingents.
   Latvijas sabiedrības šodienas dzīves regresīvo trajektoriju nosaka vairāki faktori.
   Pirmkārt, padomju laika elites ignorēšana un nostumšana perifērijā, un jaunas „elites” formēšana praktiski no tautas padibenēm – alkātīgiem, neinteliģentiem, pusizglītotiem morāli bezprincipiāliem tipiem. Tā rezultātā tika izveidota krimināla valstiskā sistēma, tika veiksmīgi realizēta visu sociālo slāņu iesaistīšana korupcijā, zagšanā un dažādās blēdībās. Turklāt valdošā kriminālā kliķe nav spējīga konstruktīvi organizēt un vadīt valsts dzīvi.
   Otrkārt, jaunās un savā attīstībā nenobriedušās latviešu tautas cilvēciskā kvalitāte (mentalitāte) ir ļoti piemērota postindustriālisma un postmodernisma laikmeta galvenajām tendencēm – patērēšanas un dzīves baudīšanas kultam. Tie tautas pārstāvji, kuru dzīvē prioritāte ir garīgajām vērtībām, ir reāli neliela margināla grupa, kura var savu pozīciju demonstrēt Internetā, bet kuras viedoklis nav vajadzīgs tautas lielākajai daļai. Praktiski vismazāk tas ir vajadzīgs vidējai un jaunākajai paaudzei. Svarīga loma ir tautas antiintelektuālisma noslieksmēm, jebkuru intelektuālo procesu noraidot vai pārvēršot pseidointelektuālā murgošanā.
   Dzīves regresīvajai trajektorijai nevar prototies ar politiskajām metodēm, bet gan ar sociāli kulturoloģiskajām metodēm.
   Jāformē sociālās grupas, kuras vēlas aizsargāties no šodienas vīrusiem. Protams, drausmīgs ir hēdonisma vīruss ar neadekvātuma elementiem – pārliekas materiālās labklājības māniju.
   No sociāli kulturoloģiskajām metodēm ir jāizvēlās tādas metodes, kuras, piemēram, palīdz nostiprināt intelektuālismu un  godīgumu, kas vienmēr ir cilvēka iekšējā uzticība sev. Tāpat ir jābūt kopīgam garīgajam mērķim, kas ir aktuāls visai sabiedrībai – transetniskam ideokrātiskam mērķim. Noteikti ir jāņem vērā tēze, ka pasaulē valda nevis materiālistiskais, bet gan intelektuālais, tikumiskais un garīgais.

  

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru