Šodien „balto” cilvēku dzīvei ir
regresīva trajektorija. Galvenokārt regresīva cilvēciskās kvalitātes jomā,
apliecinot prāta un morāles destrukciju.
Iemesls ir demogrāfiskā pāreja,
kuras laikā „baltie” izmirst un acīmredzot mūsu gadsimta vidū būs tikai viena
desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. „Baltie”, jūtot savu bēdīgo galu, vairs
ne par ko nedomā, dzīvo tikai tagadnei un sava ķermeņa lutināšanai.
Citu rasu dzimstības krasais
pieaugums manāmi atsaucās uz migrāciju. Īpaši smagi migrācijas slogu izjūt
eiropieši, jo uz Eiropu migrē citu rasu ļoti zems cilvēciskais kontingents.
Latvijas sabiedrības šodienas
dzīves regresīvo trajektoriju nosaka vairāki faktori.
Pirmkārt, padomju laika elites
ignorēšana un nostumšana perifērijā, un jaunas „elites” formēšana praktiski no
tautas padibenēm – alkātīgiem, neinteliģentiem, pusizglītotiem morāli
bezprincipiāliem tipiem. Tā rezultātā tika izveidota krimināla valstiskā
sistēma, tika veiksmīgi realizēta visu sociālo slāņu iesaistīšana korupcijā,
zagšanā un dažādās blēdībās. Turklāt valdošā kriminālā kliķe nav spējīga
konstruktīvi organizēt un vadīt valsts dzīvi.
Otrkārt, jaunās un savā attīstībā
nenobriedušās latviešu tautas cilvēciskā kvalitāte (mentalitāte) ir ļoti
piemērota postindustriālisma un postmodernisma laikmeta galvenajām tendencēm –
patērēšanas un dzīves baudīšanas kultam. Tie tautas pārstāvji, kuru dzīvē
prioritāte ir garīgajām vērtībām, ir reāli neliela margināla grupa, kura var
savu pozīciju demonstrēt Internetā, bet kuras viedoklis nav vajadzīgs tautas
lielākajai daļai. Praktiski vismazāk tas ir vajadzīgs vidējai un jaunākajai
paaudzei. Svarīga loma ir tautas antiintelektuālisma noslieksmēm, jebkuru
intelektuālo procesu noraidot vai pārvēršot pseidointelektuālā murgošanā.
Dzīves regresīvajai trajektorijai
nevar prototies ar politiskajām metodēm, bet gan ar sociāli kulturoloģiskajām
metodēm.
Jāformē sociālās grupas, kuras
vēlas aizsargāties no šodienas vīrusiem. Protams, drausmīgs ir hēdonisma vīruss
ar neadekvātuma elementiem – pārliekas materiālās labklājības māniju.
No sociāli kulturoloģiskajām
metodēm ir jāizvēlās tādas metodes, kuras, piemēram, palīdz nostiprināt intelektuālismu
un godīgumu, kas vienmēr ir cilvēka
iekšējā uzticība sev. Tāpat ir jābūt kopīgam garīgajam mērķim, kas ir aktuāls
visai sabiedrībai – transetniskam ideokrātiskam mērķim. Noteikti ir jāņem vērā
tēze, ka pasaulē valda nevis materiālistiskais, bet gan intelektuālais, tikumiskais
un garīgais.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru