Izziņas iespējas

   Pasaules izziņa var notikt dažādi. Viens no senākajiem veidiem ir izziņa ar mīta starpniecību. Šo veidu var dēvēt par integrālo veidu – izziņas procesa un rezultātu cieši saistīto, nedalāmo veidu, kad rodas noteikts veselums. Šajā veselumā integrējas gan faktoloģiskais, gan estētiskais, gan ētiskais materiāls. Tā teikt, lietu un parādību empīriskā daļa ir organiski vienota ar estētisko un morālo daļu.

   Taču pasaules izziņa var notikt arī diferenciāli – katru izziņas aspektu uztverot atšķirīgi. Jau antīkajā kulturā/filosofijā tika aplūkots šis izziņas veids, to apzīmējot ar jēdzienu „gnozeoloģija”. Antīkās gnozeoloģijas pieeja balstījās uz diferenciālo principu – uzmanību pievērsa tikai patiesības noskaidrošanai; cits nekas neinteresēja; ētikā interesēja tikai patiesais, estētikā interesēja tikai patiesais. Antīkā gnozeoloģija ne par ko citu neinteresējās.

   Diferenciālais veids ir augstāka līmeņa cilvēka kognitīvā darbība nekā integrālais veids, kas balstās uz mitoloģisko izziņu. Taču tajā pašā laikā diferenciālais veids izziņu noveda līdz vienpusīgi noplicinātai stadijai. Pret to pirmā vērsās reliģija – kristiānisms, tiecoties apturēt un pārvarēt pieaugošo diferenciāciju. Kristus asociējās gan ar patieso, gan ar taisnīgumu un skaisto. Kristus tiecās pārvarēt robežu starp gnozeoloģiju (patieso), estētiku (skaisto) un ētiku (taisnīgumu).

   Sekularizācija, kas pārņēma Rietumu kultūru, atsakoties no Kristus, pasaules izziņā ir betona sienas uzbūvēšana starp gnozeoloģiju, estētiku un ētiku. Šīs betona sienas būvēšana intensīvi sākās Jaunajos laikos. „Eiropas noriets” patiesībā ir saruna par šo betona sienu un tās sekmēto pasaules izziņas noplicināšanos un ultradiferenciāciju, kas ātri izvērtās cilvēku socializācijas ļoti šaurā specializācijā izglītībā un dzīvē profesionālajā darbībā. Šaurā specializācija drausmīgi sašaurina pasaules izziņu un izpratni vispār.

   Reliģijas izveidotā mācība soterioloģija tiecas pasaules izziņā sniegt veseluma ainu, pasauli uztverot kā vienotu veselumu.