Noosfēra

   XX gadsimta otrajā pusē kulturoloģiskajās refleksijās populārs bija noosfēras jēdziens. Tas notika, pateicoties Vladimira Vernadska mūža pēdējai publikācijai 1944.gadā „Daži vārdi par noosfēru”.

   Rakstā autors ir ietvēris visdažādākā rakstura filosofiskās pārdomas. Tā, piemēram, viņš I Pasaules karu salīdzina ar Zemes ģeoloģisko procesu, bet ne tikai vēsturisko procesu. Jau kara laikā pret ģeoloģiju izturējās kā pret ģeoķīmisko un bioģeoķīmisko fenomenu, vienā skatījumā aptverot dzīvo un nedzīvo dabu (biosfēru).

   Autors žēlojās, ka ne tikai humanitāro zinātņu pārstāvji, bet pat biologi apzināti ignorē biosfēras likumus – Zemes apvalku, kurā var eksistēt dzīvība. Stihiski cilvēks no tā nav šķirts, taču šo nenošķirtību tikai tagad sākam noskaidrot. Visas dzīvās būtnes ir savstarpēji saistītas un saistītas ar materiāli enerģētisko vidi. Par to jau esot rakstījis akadēmiķis Kaspars Volfs (1733-1794) 1789.gada Lielās franču revolūcijas laikā Pēterburgā izdotajā grāmatā vācu valodā „Par īpašo un iedarbīgo spēku, kas ir raksturīga augu un dzīvnieku substancēm”. Jēdzienu „biosfēra” lietoja Lamarks (1744-1829). XX gadsimtā jēdziens „biosfēra” skaidro planetārā un kosmiskā mēroga parādības. Dzīvība kā kosmiskā mēroga parādība jau minēta holandiešu zinātnieka Kristiana Gujgensa (1629-1695) grāmatā „Kosmoteoros”, kuru Pēteris I lika tulkot un izdot krievu valodā ar nosaukumu „Книга мирозрения».

   Jēdzienu „noosfēra” 1927.gadā ieviesa francūzis J. Le-rua. Jaunā jēdziena pamatā ir atziņa, ka biosfēra tiek pārkārtota cilvēka prāta vajadzībām. Tādējādi rodas jauns kognitīvais stāvoklis: biosfēra + prāts = noosfēra.

   Cilvēka evolūcija turpinās – centrālā nervu sistēma (smadzenes) evolucionē. A.Pavlovs (1854-1929) mūža beigās runāja par „antropogēno ēru”. XX gadsimtā cilvēce kļuva vienots veselums; tas izpaudās šādi: 1) sāka apdzīvot visu planētu, 2) iespējama komunikācija no jebkuras planētas vietas, 3) pieauga satiksmes ātrums, dodot iespēju relatīvi ātri nokļūt ikvienā planētas vietā. Tas viss ir cilvēka smadzeņu evolūcijas pieauguma rezultāts.

   Nākas atcerēties Gētes vārdus. Viņš teica, ka zinātnē mēs varam zināt tikai to, kā kaut kas notika, bet nevis kāpēc kaut kas notika un priekš kam notika.