Par mūsdienu laikmeta specifiskāko
iezīmi var uzskatīt pārmaiņu mērķa nenoteiktību. Nav skaidrs, kādēļ notiek
pārmaiņas. It kā varētu runāt par cilvēka vajadzību apmierināšanu. Taču cilvēka
vajadzībām nav redzams gals: jo vairāk apmierina vajadzības, jo vairāk tās
rodas no jauna. Turklāt mūsdienās tiek apzināti stimulētas jaunas vajadzības.
Otrā specifiskā iezīme ir cilvēka bezrakstura
attieksme pret dzīvi, lai sevi nesaistītu un neierobežotu ar kaut kādiem
pienākumiem; tāpēc valda milzīgs aizdomīgums pret jebkuru nākotnes mērķi. Tāpēc
šodien neeksistē nekādas ilūzijas par turpmāko dzīvi. Cilvēks nevēlās sevi
apgrūtināt ar savas dzīves plānošanu, un tā ir gļēvulības izpausme, bet nevis
apzināta un pamatota pozīcija.
Trešā specifiskā iezīme ir
bezvaldības periods: vecie likumi nekur neder, bet netiek formulēti jauni
likumi. Vecā dzīves kārtība izzūd, bet par dzīves kārtību nākotnē nekas nav
zināms. Pašlaik izzūd priekšstats par nācijas, valsts un teritorijas vienotību.
Kas veidojās šīs vienotības vietā, nevienu pa īstam neinteresē. Tas tāpēc, ka
izzūd politikas un spēka sintēze. Cilvēces vēsturē politika vienmēr asociējās
ar noteiktu spēku. Tagad politika zaudē spēku, un politikas reputācija ir ļoti vāja.
Turklāt arī tas nevienu pa īstam neinteresē. Nav saprotams, ar ko tas beigsies.
Spēks pārvietojās uz transnacionāliem fenomeniem, paceļoties pāri valstij, kā
arī nepakļaujoties politikas kontrolei. Globālajā telpā nav politiskā kontrole.
Politika zaudē spēku arī atsevišķā valstī, kur spēks ir ekonomiskajiem
grupējumiem. Bet tas nozīmē, ka nav skaidrs politikas turpmākais liktenis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru