Informatīvi psiholoģiskais uzbrukums

   Vienmēr ir pastāvējis zināms informatīvi psiholoģiskais uzbrukums pret sabiedrību, formējot sabiedrības apziņu vēlamā saturiskajā virzienā. Tāpēc vienmēr ir bijusi nepieciešama zināma pašaizsardzības stratēģija pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu. Vēsturiski šī stratēģija ir mainījusies. Tā tam ir jābūt, jo mainās informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma tehnoloģiskie līdzekļi – komunikācijas veidi, iespējas, daudzveidība utt. Mainās idejiskās intereses, ideoloģiskie mērķi.

   Piemēram, XX gadsimta vidū jaunas iespējas pavēra televīzija. No pašaizsardzības viedokļa cīņa pret televīziju kā informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma efektīvu komponentu kādreiz pat notika sociāli plašā mērogā. Tā tas bija ASV, kur sabiedrība kolektīvi cīnījās pret televīzijas graujošo lomu bērnu garīgajā attīstībā. Arī šodien atsevišķās zemēs turpinās cīņa pret TV graujošo ietekmi uz sabiedrības apziņu. Taču šodien centrā ir Internets, sociālie tīkli.

   Pašaizsardzības stratēģija un sabiedriskā cīņa pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu ļoti lielā mērā ir atkarīga no cilvēka izpratnes attiecīgajā laika periodā. Runa ir par attieksmi pret cilvēka garīgumu, morāli, ideāliem, dzīves jēgu, nākotnes perspektīvām.

   Runa ir arī par cilvēka ideālu katrā konkrētajā laikmetā. Kā zināms, cilvēka ideāls mainās, bet no tā ir atkarīga izturēšanās pret visu, kas ir saistīts ar cilvēku. Protams, cīņa pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu, bet vispirms, protams, informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma saturs cilvēka skaidrojumā. Faktiski informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma galvenais objekts ir cilvēks.

   Kas šodien cilvēkiem traucē pretoties informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam? Tiek uzskatīts, ka reāla pretestība nepastāv, un sabiedrība ir samierinājusies ar šī uzbrukuma klātbūtni, to atzīstot par mūsdienu cilvēku dzīves organisku sastāvdaļu. Kāpēc tas tā ir izveidojies?

   Iemesls ir šodienas informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma paradoksālums; proti, uzbrukums ir tik manipulatīvi rafinēti organizēts, ka atgādina paradoksu.

   Reāli paradoksālais izpaužās šādi. Informatīvi psiholoģiskais uzbrukums ir vērsts pret eliti, zinātni, reliģiju un citiem it kā „nevainīgiem” kultūras segmentiem. Uzbrukuma laikā tiek kritizēti politiķi, zinātnieki, mācītāji. Tāpēc šodienas cilvēkam ir grūti atšķirt „savējos” (godīgos un gudros) no „svešajiem” (amorālajiem un muļķiem). Cilvēks apjūk, viņš vairs nevar ne uz vienu paļauties un galu galā zaudē interesi par visu segmentu – politiku, zinātni, reliģiju. Saprotams, nav grūti iedomāties, ka tāds ir informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma galvenais mērķis.

   Vēl ir viens moments, kāpēc nav konstatējama pretestība pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu. Lieta ir tā, ka uzbrukumā tiek izmantotas vispārcilvēciskās dogmas: vienlīdzība, līdztiesība, veselība, izglītība, labklājība, pašrealizācijas iespējas, uzskatu plurālisms, demokrātija, liberālisms, cilvēktiesības. Šīs dogmas tiek iepītas informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma gatavotajā un izplatītajā materiālā tādā formā, ka ārēji liecina par milzīgām humānām rūpēm, nemitīgi domājot par cilvēka labklājību un labsajūtu. Uzbrukums ir tā noformēts, ka iemidzina cilvēka uzmanību un nomierina cilvēku, jo, lūk, par viņu nepārtraukti kāds rūpējās. Tātad informatīvi psiholoģiskajā uzbrukumā šodien demagoģiski izmanto cilvēka dzīvē viscēlākās izpausmes, tādējādi graujot cilvēka esamības metafiziskos pamatus. Cilvēks strauji pārvēršās par bioloģisko masu, jo viņa garīgajā pasaulē valda totāla destrukcija.