Jaunākās refleksijas par tēmu „antropoloģiskā katastrofa”

   1.Tiekoties ar vārdiem „antropoloģiskā katastrofa”, cilvēki var domāt, ka tas uz viņiem neattiecās. Tas attiecās uz zinātniekiem un kaut kādiem sociālo nozaru speciālistiem; varbūt attiecās uz trako māju iemītniekiem.

   Parasti cilvēki domā, ka uz viņiem attiecas tikai tas, kam ir pievienota attiecīgā norāde – informatīvs paziņojums. Tādējādi antropoloģiskā katastrofa uz viņiem attieksies tikai tādā gadījumā, ja kādai parādībai būs pievienota uzlīme „Antropoloģiskā katastrofa” vai kādam cilvēkam uz pieres būs uzrakstīts „Antropoloģiskā katastrofa”.

   Tā ir naiva un pašapmānīga izpratne. Teiksim, ne dombrovskiem un repšiem, ne aboltiņām un kalnietēm  uz pieres nekad nekas netiks uzrakstīts. Mūsu prezidenta, ministru prezidenta, ministru lēmumus nekad nerotās grifs „Antropoloģiskā katastrofa”. Par antropoloģisko katastrofu reāli liecina viņu garīgā struktūra un viņu lēmumu idiotija.

   Latvijā ar antropoloģisko katastrofu mēs reāli tiekamies katru dienu. Tā ir sērga, kas ir pārklājusi visu kultūru – cilvēku darbību, uzvedību, komunikāciju. Ar antropoloģisko katastrofu katru dienu netiekās vienīgi tie prātīgie un laimīgie cilvēki, kuri var atļauties dzīvot relatīvi izolēti dabas vidē un tāpēc komunicē tikai ar dzīvniekiem, putniem.

   Ikdienā ar antropoloģisko katastrofu mēs tiekamies tad, kad lasām, klausāmies, skatāmies kādu vietējo mediju, reāli darbā, veikalā, iestādē, firmā vai uz ielas saduramies ar iracionālu, aloģisku, idiotisku, kretīnisku, šizofrēnisku, nekaunīgu, negodīgu, hēdonisku, superpragmātisku un antigarīgu domu gaitu, rīcību, uzvedību. Tās visas ir antropoloģiskās katastrofas spilgtākās izpausmes, kas ik uz soļa tagad funkcionē bez paskaidrojošiem uzrakstiem un uzlīmēm visur tur, kur čupojās šodienas hominīdi.

   Saprotams, Latvijā ar antropoloģisko katastrofu vispamatīgāk un visregulārāk tiekas tie, kuri ir spiesti sekot līdzi un iedziļināties mūsu „valsts” darbībā un politisko aprindu izdarībās. Šajās jomās antropoloģiskā katastrofa atspoguļojās ļoti griezīgi. No visjaunākā laika izdarībām antropoloģiskās katastrofas uzskatāms piemērs ir Zolitūdes traģēdija un tajā skaitā idiotiskā burza ap „sabiedrisko” izmeklēšanas komisiju. Tādas kroplības ir iespējamas tikai vidē, kurā virmo ne tikai antropoloģiskās katastrofas paraugi, bet dīdās antropoloģiskie pārpratumi vispār.

   2. Tam, ar ko tagad sastopamies katru dienu, acīmredzot vispiemērotākais ir transcendentālais izskaidrojums. Proti, Dievs latviešu tautai atmaksā par tās mūžseno patoloģisko naidu pret saviem godīgākajiem un gundrākajiem cilvēkiem. Latvieši visvairāk mīl ienīst un vajāt savus godīgākos un gudrākos, pret viņiem agresīvi vēršoties jebkurā izdevīgā situācijā. Bet tas nevar palikt bez sekām. Un sekas ir briesmīgas.

   Katras tautas dzīvi vada tās elite – inteliģence. Elite organizātoriski formē tautas gaitas un piepilda ar saturu tautas apziņu. Tautas elite ir tautas galva. Ja tautai nav elite, tad tautai nav galva. Ja tauta nerūpējās par savas elites izveidošanu, tad tautai ir jāsamierinās ar dzīvi bez galvas.

   Latviešu tautas dzīve ir dzīve bez galvas. Visur elites vietā ir kretīni, muļķi, zagļi, blēži. Visur,- jebkurā dzīves segmentā. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tautu pieskatīja vācu un krievu elite, latviešu tauta neizjuta savas galvas trūkumu. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tauta ir palaista savvaļā, galvas trūkums pārvēršās par tautas katastrofu.

   Citādāk tas nevarēja notikt, jo tauta pati ir vainīga, un Dievs tagad tai liek dzīvot morālās un intelektuālās elles mocībās par tautas milzīgo grēku – patoloģisko naidu pret sava etnosa godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem.

   Radikālu notikumu laikā, saprotams, godīgas un gudras elites/inteliģences trūkums visuzskatāmāk atspoguļojās. Tā tas ir Zolitūdes traģēdijas sakarā.

   Tas ir ļoti sāpīgs notikums. Taču ne mazāk sāpīgi notikumi ir nekur nederīgās un amorālās latviešu inteliģences nodevība 1939.-1940.gadā un 1989.-1990.gadā, nelietīgi atdodot tautas uzticēto valsti un pēc tam savas noziedzības slēpšanai izdomājot mītu par „okupāciju” (arī „globalizāciju”, „atgriešanos Eiropā”) un ar šo mītu zombējot vairākas paaudzes, kas praktiski nozīmē godīgas un gudras elites ģenēzes totālu neiespējamību ļoti tālā vēsturiskajā perspektīvā. Tā rezultātā latviešu tauta var palikt bez galvas līdz pasaules galam. Vienīgais glābiņš tāpēc var būt aicinājums kādam ārējam spēkam atkal pieskatīt latviešu tautu. Turklāt izvēle šajā ziņā tagad ir daudz plašāka nekā, teiksim, 1939.-1940.gadā.

   3.Viens no latviešu degradācijas un nevērtības atsedzējiem ir homoseksuālisma milzīgā klātbūtne vietējās inteliģences aprindās. Ivara Prūša veidotajā saitā http://infoagentura.wordpress.com/category/homoseksualisms-pedofilija/ jau ir 31 materiāls, no kuriem lielākā daļa ir par latviešu riebīgajām izdarībām pēcpadomju periodā, kad homoseksuālisms un dženderiskās anomālijas latviešu formāli it ka izglītoto ūdensgalvu aprindās ir “eiropeiskās” dzīves kritērijs, ko aprobežotā latviešu inteliģence tiecas nepalaist garām, lieku reizi apliecinot savu bezvērtību un pagrimumu.

   Tiesa, Latvijas leļļu teātrim esot bijusi starptautiska “pidarastu bandas” slava jau padomju laikā. Toties starptautiski pazīstamā pederasta Žagara slava ir nekur nederīgās latviešu brīvvalsts sasniegums, kad nākas konstatēt, ka Latvijā valda homoseksuālistu – pedofīlu mafija, operā uzvedot pornooperas.

   Par latviešu inteliģences pagrimumu ļoti uzskatāmi liecina izvirtības mācība bērnudārzos, skolā, dženderiskie “pētījumi” (parazinātnes paraugi) kretīnu lieluniversitātē un mazuniversitātēs. Latviešu sapuvusī inteliģence aktīvi cenšas panākt homoseksuālisma un pedofīlijas legalizāciju, priecājās (propagandē) par riebīgajiem “panākumiem” citās zemēs. Slavena ir mūsu “žurnālistu” līdzdalība, kad pederastu rokās ir lielie ziņu portāli, satoriskie un rīgasnelaika murgojumi plikgalvaino pediņu pietaisījumā. 

   Latviešu perversās kaislības pēcpadomju laikā ir vēsturiski jauna parādība gudrās un morāli cēlās tautas inteliģences klunkurošanā. Tautas publiskajā telpā perversās kaislības nonāk pirmo reizi. Un diemžēl pozitīvā interpretācijā, preversās kaislības atzīstot par lielu kultūras vērtību, attīstības progresīvu panākumu.

   4.Cilvēki rada kultūru ne tikai atbilstoši savām vajadzībām, bet arī atbilstoši savam cilvēciskajam potenciālam – mentalitātes struktūrai. Tas, ko cilvēki rada savā kultūrā, jau no paša sākuma atbilst viņu garīgajam satvaram. Tātad, pieņemsim, patērēšanas sabiedrības rašanās principā atbilst cilvēku vajadzībām, un cilvēki šajā sabiedrībā jūtas komfortabli. Patērēšanas sabiedrībā komfortabli jūtās pat atsevišķas tautas, kuras priecē tas, ka nav jāpiepūlē smadzenes, nav jāpievēršās intelektuālai darbībai, var nedomāt un tikai emocionāli baudīt dzīvi.

   Minētās pārdomas rodas, apsverot Sergeja Kurginjana kustības iespējamību citās kultūrās. Proti, rodas jautājums, cik lielā mērā viņa darbība atbilst citu tautu vajadzībām un mentalitātes struktūrai.

   Esmu pārliecināts, ka latviešu vajadzībām un mentalitātes struktūrai Sergeja Kurginjana kustība nav pilnīgi piemērota.

   Vispirms pie mums ir grūti iedomāties ne tikai dažus simtus, bet tikai dažus desmitus jauniešu pilnu zāli, kurā 90% ir sapulcējušies puiši līdz 30 gadiem ar gaišām, inteliģentām, gudrām, atklātām sejām un kuru rakstura stabilas iezīmes acīmredzot ir pašcieņa, pieklājība, kautrība, zinātkāre, intelektuālisms, garīgums. Aleksandrovas nomentā aizvadītajā vasarā pulcējās tūkstotis un vairāk tādu puišu no visas Krievijas, kuri uzmanīgi klausījās lekcijas.

   Kad kļuva pieejami kustības videomateriāli, vairākkārt mēģināju tos nodarbību laikā rādīt mūsu „studentiem”, iepriekš viņus sagatavojot intelektuālai spriedzei. Diemžēl katru reizi nācās pārtraukt video demonstrējumus pēc dažām minūtēm, jo gandrīz visi kaut kādā veidā man lika saprast, ka viņus tas neinteresē.

    5. Šodien, 21.XII, mediji stāsta par Sudrabas kundzes izteikumiem, raksturojot mūsu “politiķu” intelektuālo un morālo līmeni – deģenerātu līmeni. Izteikumi ir vistiešākajā veidā saistīti ar antropoloģisko katastrofu, norādot tās apjomu. Un apjoms ir grandiozs. Runa ir par antropoloģisko katastrofu Latvijas nācijas un ne tikai latviešu tautas mērogā. Mūsu politiskajās mahinācijās piedalās arī cittautieši (ebreji, krievi). Viņu antropoloģiskā kapacitāte ne ar ko neatšķiras no latviešu antropoloģiskās kapacitātes. Un šī kapacitāte ir prātam neaptverama, antropoloģiski normālā vidē neiespējama.

   Sudraba saka, ka Repše nav normāls cilvēks un viņa ir informēta par slimības konkrēto diagnozi. Bet tagad padomāsim, ko tāds spriedums patiesībā nozīmē! Tas nozīmē to, ka valsts ir bijusi nenormāla cilvēka pārziņā!!! Repše bija Valsts bankas prezidents 10 gadus, pēc tam bija premjerministrs, aizsardzības un finansu ministrs. Tātad Latvijas nācija viņam uzticēja savas valūtas, militārās aizsardzības un finansu lietas. Tātad uzticēja tik svarīgas sfēras nenormālam cilvēkam ar konkrētu garīgās slimības diagnozi!!! Vai tas ir iespējams antropoloģiski veselā nācijā? Vai Sudraba šajās dienās atklāj “Ameriku”? Vai viņa atklāj “Ameriku”, objektīvi raksturojot citus „politiķus”?

   Protams, atbilde ir zināma. Tas nekad nav bijis noslēpums, par ko izsakās Sudraba.

   Bet kāpēc nekas nemainījās? Arī tas nav noslēpums, - nācija, latviešu tauta pati nav īsti normāla un nācijas/tautas garīgais līmenis ir jāfiksē ar jēdzienu “antropoloģiskā katastrofa”.