Inteliģence

   Tiek uzskatīts, ka inteliģence ir Krievijas fenomens. Par inteliģenci kā sociālo stratu sāka runāt pēc dekabristu sacelšanās. Inteliģence asociējās ar opozīciju cariskajai varai, kā arī inteliģence tika uzlūkota kā Apgaismības projekta realizētāja lokālajos apstākļos (dzimtbūšana, analfabētisms utt.).

   Pēc 1905.gada revolūcijas sakāves Krievijas sabiedrībā strauji nostiprinājās krasi negatīva attieksme pret inteliģenci. Piemēram, tas atspoguļojās daiļliteratūrā. Antona Čehova darbi ir tipisks piemērs. Sociālajā publicistikā XX gs. sākuma inteliģences portrets ir rakstu krājums „Vehi”. Pazīstams ir Vladimira Uļjanova naidīgais aforisms, inteliģenci dēvējot par mēsliem.

   Mūsdienās nekas nav mainījies. Arī pašlaik (2013) Krievijā inteliģence asociējās ar opozīciju Kremļa (prezidenta V.Putina) varai. Krievijas vienkāršā tauta pret inteliģenci izturās nevis kā pret nācijas gudrākajiem cilvēkiem („nācijas smadzenēm”), bet gan kā pret nācijas mēsliem un nodevējiem, dēvējot sarkastiski par „kreatīvo šķiru”, „ofisa planktonu”. Tas pats ir sakāms par attieksmi pret Latvijas inteliģenci, kura XX gs. bija tautas un valsts interešu lielākā nodevēja un profesionālajā ziņā (intelektuālās kapacitātes) nav spējīga realizēt Apgaismības projektu, bet var vienīgi padziļināt degradācijas un destrukcijas procesus. Latvijas inteliģence ir novedusi latviešu tautu, nāciju līdz totālai antropoloģiskajai katastrofai.

   1832.gadā Krievijas krimināllikumā tika iekļauts pants par homoseksuālismu. Sabiedrībā dominēja viedoklis, ka pantu ierakstīja inteliģences dēļ, jo tās aprindās ir izplatīts homoseksuālisms. Tauta (vienkāršie cilvēki) pret homoseksuālismu izturās naidīgi. Sods bija izsūtīšana uz Sibīriju līdz mūža beigām. PSRS no 1934.gada arī bija krimināllikumā pants par homoseksuālismu.

   Inteliģences identitāti (autopozīciju) ne tik daudz apliecina tās pašvērtējums kā attieksme pret citiem sociālajiem stratiem – to kritika vai velme pievienoties. Inteliģence sevi vienmēr analizē un vērtē, ņemot vērā savu attieksmi pret varu un tautu. Inteliģence var vēlēties kalpot tautai, kā arī vēlēties kalpot varai. Viss ir atkarīgs no tā, kam kalpo vara. Ja vara kalpo tautai, tad inteliģence var kalpot varai. Ja vara nekalpo tautai, tad inteliģence var nekalpot varai. Taču vara var piespiest inteliģenci kalpot varai, kā tas bija PSRS un sastopams pašlaik Rietumos.

   Inteliģence principā var būt opozīcijā visiem sociumā dominējošajiem institūtiem – politiskajam režīmam, ideoloģiskajām un reliģiskajām nostadnēm, ētiskajām normām, estētiskajiem priekšstatiem. Tas tā parasti notiek, ja inteliģence savu misiju saskata tautas kultūras attīstīšanā saskaņā ar visaugstākajiem kritērijiem, kādi valda visaugstāk attīstītajās citās kultūrās. Tādā gadījumā inteliģence neiesaistās valsts varas birokrātisko mehānismu darbībā. Inteliģences prioritāte ir apgaismības ideāli, progresa dievināšana, humānisma vērtības. Inteliģence nosoda despotismu, patvaldību, reakcionārismu, atpalicību, konservatīvismu u.tml. Inteliģence politiskās varas un birokrātijas vērtībām pretstata garīgās vērtības, kuras kļūst par kultūras attīstības galveno faktoru.

   Ja inteliģences misija ir tautas kultūras attīstības veicināšana, tad inteliģence ir sava veida kultūras elite. Ja inteliģencei nerūp tautas kultūras attīstības veicināšana, tad tā pārvēršās par sociālo eliti, - tā ir materiāli labi nodrošināta, ieņēm amatus, izpilda administratīvo darbu utt.

   Franču inteliģences formula kopš Lielās franču revolūcijas ir vienmēr bijusi  šāda – brīvība, vienlīdzība, brālība. XIX gs. Krievijas inteliģences formula bija – pareizticība, patvaldība, tautiskums. Krievijas XX gs. inteliģences formula bija – garīgums, revolucionārisms, vienkāršā tauta, kosmopolītisms.

   Latviešu inteliģences formula – servilisms, verdziskums, pseidointelektuālisms. Tāda formula dominē no XX gadsimta.

   Rietumeiropā pret inteliģenci vienmēr izturējās savādāk nekā Krievijā (Austrumeiropā). Rietumeiropas definīcija ir šāda: inteliģence ir sabiedrības slānis, kas ir audzināts un izglītots sabiedrības pārvaldīšanai. Rietumeiropā (plašāk – Rietumos) inteliģence ir varas atribūts. Inteliģences uzdevums ir nodrošināt varas garīgās varas pastāvēšanu, jo vara valda ne tikai ar policejiskām metodēm, bet arī ar garīgajām metodēm (izglītība, ideoloģija, mediji u.c.).

   Rietumos pastāv intelektuāļu slānis. Tas ir specifisks fenomens, kuru pēc sociālisma sabrukuma sāka modīgi ieviest arī Austrumeiropā.