Izredzēto tipāžs

   Vēl viens oriģināls risinājums: par proletariāta un buržuāzijas mentalitātes kopību un lomu Rietumu civilizācijas katastrofā.

   „Pašlaik postburžuāzijas mentalitāte uzskatāmi atsedz Rietumu civilizācijas katastrofu sabiedrības elites līmenī. Ja PEP mentalitātē katastrofa atsedzas ļaužu masu līmenī, tad postburžuāzijas mentalitātē katastrofa atsedzas sabiedrības valdošās daļas līmenī.

   Abas grupas civilizāciju grauj divējādi.

   Pirmkārt, PEP un postburžuāzija atsakās no sociālās solidaritātes, sociālā kolektīvisma un elementāras cilvēciskās solidaritātes. Atsakās no līdzcietības it kā nepiemērotajiem cilvēkiem, kuri nav piemēroti dzīvei ciniskajā un antihumānajā materiālistiskajā atmosfērā. Gan PEP, gan postburžuāzija ciniski apliecina galēji individuālistisku pieeju ar rasistisku noslieksmi, atsakoties atzīt un cienīt tos, kuri viņiem šķiet neveiksminieki un neizdevušies tipi. Arī Latvijas medijos laiku pa laikam iezaigojās augstprātīgs naids pret tiem, kuriem ir vajadzīga sociālā palīdzība un tai nākas atdot budžeta naudu, kuru savējie varētu klusi sadalīt starp savējiem.

   PEP un postburžuāzijas materiālistiskā morāle ir rupjš izaicinājums kristiānisma morālei un sabiedrībai, jo normālā sabiedrībā dzīve nav iespējama bez sociālās saliedētības un gatavības vajadzīgajā brīdī izrādīt spontānu solidaritāti. PEP un postburžuāzija kristiāniskās brālības vietā realizē izredzētības kultu. Pie tam to nedara slepeni, bet demonstratīvi atklāti popularizē medijos. Latvijas galvaspilsētas mediju saturs ir teicams piemērs.

   Otrkārt, PEP un postburžuāzija neatzīst kolektīvisma izpausmes. Atzīst vienīgi savas individuālās izpausmes. Zinātnes, mākslas, izglītības kolektīvi kopīgajiem sasniegumiem izredzēto tipāžs pretstata savu individuālo saprātu un atzīst vienīgi sava individuālā saprāta unikālos un ģeniālos izgarojumus. Noteikta vērtība ir tikai izredzētā tipāža darbībai, jo tā ir dzīves saimnieku, suverēnu privātīpašnieku, auglīgu biznesmeņu un veiklu klerku kreatīvās šķiras individuālā darbība, kas tiek pretstatīta jebkurai kolektīvajai darbībai.

   Ļoti nepatīkami ir tas, ka individuālā saprāta unikālo un ģeniālo sasniegumu slavēšanā ietilpst kultūras mantojuma un radošo personību ignorēšana un izsmiešana, kas civilizācijas katastrofu iekrāso sevišķi bēdīgi. Labi ir zināms, ka tiem, kuri neciena un nemācās no pagātnes, neciena sabiedrības patiesi spējīgākos un talantīgākos cilvēkus, nav nekāda nākotne.”

No esejas: Civilizācijas katastrofālās sprukas. Sestā eseja: izredzēto tipāžs.