Vēsture ir gadījuma cariste
nepieciešamības caristē. Nepieciešamības cariste ir cilvēku vajadzību cariste.
Cilvēks mainās un mainās viņa vajadzības. Gadījuma cariste ir cilvēka
nepieciešamības diktētie gadījumi – to summa (cariste). Visjaunāko laiku
nepieciešamības caristei piemīt ekstravagance. Tai ir daudzi piemēri. Tagad
vēsturisko pārmaiņu aģenti vairs nav ražošana, kapitāls, tirgus, bet
demokrātija, cilvēktiesības. Tā ir spekulācija. Cilvēku nepieciešamība ražot,
tirgot, izmantot kapitālu saglabājās. Tikai cilvēki vairs nevēlās par to
atklāti un tieši runāt. Viņiem ir it kā apnikušas sarunas par ražošanu, tirgu,
kapitālu. Tā ir cilvēku šī laika vajadzība – sarunu par elementāri tiešām
norisēm aizstāt ar spekulatīvu tēmu iztirzājumu. Cita ekstravagance ir
tehnoloģiskās racionalitātes aizstāšana ar politisko racionalitāti, diskursu
koncentrējot ap politiku, bet nevis savas eksistences nodrošināšanas
tehnoloģisko segmentu. Visriebīgākā ekstravagance ir progresa apoloģētikas aizstāšana
ar homoseksuālisma apoloģētiku, kas tagad Rietumu cilvēkam ir galvenā
vajadzība. Homoseksuālisms tiek pārvērst par progresa liecību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru