Tā franču valodā sauc „labsirdīgos
mežoņus”. Apgaismības laikmetā labsirdīgais mežonis bija populārs literārais
tēls. Par labsirdīgajiem mežoņiem faktiski jūsmoja vienmēr. Homērs jūsmoja par
ganiem, Horācijs jūsmoja par skitiem, Tacits jūsmoja par ģermāņiem, Montēns
jūsmoja par Amerikas indiāņiem. Nav manīts, ka baltvācieši būtu jūsmojuši par
baltu ciltīm kā labsirdīgajiem mežoņiem. Tā nenotika arī Rietumu ceļotāju
ceļojumu aprakstos, kurus savā laikā apskatīja Arnolds Spekke savā grāmatā.
Rietumu ceļotāji vietējos zemniekus raksturoja ļoti drūmās krāsās, uzsverot
netīrību, nekārtību, dzeršanu, kaušanos, zemnieku mežonīgo uzvedību un mežonīgo
ārieni. Arī Merķelis latviešus neapraksta kā labsirdīgos mežoņus. Nav ticams,
ka arī šodien Rietumu cilvēku apziņā latvieši figurē kā labsirdīgie mežoņi.
Figurē kā mežoņi (tas ir daudzkārt sastapts ārzemnieku reakcijā), bet nevis kā labsirdīgie
mežoņi. Kāpēc tā notiek? Domājams, tāpēc, ka latviešiem pietrūkst labsirdības.
Mežonība nav sintezēta ar dvēselisko labsirdību. Toties ir sintezēta ar
aprobežotu uzpūtību, pašpārliecinātu agresivitāti, paškritikas trūkumu,
attieksmes vulgaritāti. Latvietis izturās neadekvāti savam intelektuālajam un
morālajam līmenim. Izturās neadekvāti savam sasniegtās kultūras līmenim,
civilizētības līmenim. Latvietis labsirdīgi neizvēlās savu reālo vietu dzīvē.
Latvieša ambīcijās nav labsirdīga pašcieņa, kas noteikti ir labsirdīgo mežoņu
patīkamākā un cienījamākā īpašība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru