Par kulturoloģiju joprojām ir
sastopama definīciju dažādība. Viens uzskats: kulturoloģija kā zinātniski
pētnieciskā programma (ZPP) – teoriju, ideju un principu vienotība, kas veicina
jaunas zināšanas. Kulturoloģijas rašanās ir atkarīga no zinātniskās paradigmas:
ideju, uzskatu, jēdzienu sistēmas, kura kalpo sākotnējai konceptuālajai shēmai.
Kūns T.: vienošanās, kas nosaka vispārējo pieeju. Kulturoloģija tāpat kā
filosofija, natūrfilosofija tiecas aptvert kultūru kā veselumu un izprast šī
veseluma jēgu, mērķi. Pēc 18.gs. zinātnē dominē iemeslu/cēloņu noskaidrošana,
bet nevis jēgas/mērķu noskaidrošana. Tas noteikti atsaucās uz kulturoloģijas
popularitāti arī tagad.
Cita definīcija: kulturoloģija ir
patstāvīga zinātne, kura analizē artefaktus, kas simboliskā formā atspoguļo
cilvēku darbības produktus. Kulturoloģija rekonstruē tāpat kā vēsture pagātnes
sociālo realitāti, kas ir iemiesojusies cilvēka darbības produktu simboliskajās
formās.
Minētā definīcija ir ļoti nepilnīga.
Kā saprast sociālo realitāti saistībā ar simboliskajām formām? Centrā ir nevis
lietas un parādības, bet to simboliskā autoritāte. Tiek runāts tikai par
pagātnes simboliku. Tiek runāts tikai par artefaktiem, novartā atstājot
mentālos modeļus, metafiziku. Tādējādi ir radies savdabīgs kulturoloģiskais
eskeipisms – vairīšanās no īstenības; pozitīvas evristikas vietā ir uzplaukusi
idiotiska evristika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru