ceturtdiena, 2015. gada 11. jūnijs

Kulturoloģiskais eskeipisms


   Par kulturoloģiju joprojām ir sastopama definīciju dažādība. Viens uzskats: kulturoloģija kā zinātniski pētnieciskā programma (ZPP) – teoriju, ideju un principu vienotība, kas veicina jaunas zināšanas. Kulturoloģijas rašanās ir atkarīga no zinātniskās paradigmas: ideju, uzskatu, jēdzienu sistēmas, kura kalpo sākotnējai konceptuālajai shēmai. Kūns T.: vienošanās, kas nosaka vispārējo pieeju. Kulturoloģija tāpat kā filosofija, natūrfilosofija tiecas aptvert kultūru kā veselumu un izprast šī veseluma jēgu, mērķi. Pēc 18.gs. zinātnē dominē iemeslu/cēloņu noskaidrošana, bet nevis jēgas/mērķu noskaidrošana. Tas noteikti atsaucās uz kulturoloģijas popularitāti arī tagad.
   Cita definīcija: kulturoloģija ir patstāvīga zinātne, kura analizē artefaktus, kas simboliskā formā atspoguļo cilvēku darbības produktus. Kulturoloģija rekonstruē tāpat kā vēsture pagātnes sociālo realitāti, kas ir iemiesojusies cilvēka darbības produktu simboliskajās formās.

   Minētā definīcija ir ļoti nepilnīga. Kā saprast sociālo realitāti saistībā ar simboliskajām formām? Centrā ir nevis lietas un parādības, bet to simboliskā autoritāte. Tiek runāts tikai par pagātnes simboliku. Tiek runāts tikai par artefaktiem, novartā atstājot mentālos modeļus, metafiziku. Tādējādi ir radies savdabīgs kulturoloģiskais eskeipisms – vairīšanās no īstenības; pozitīvas evristikas vietā ir uzplaukusi idiotiska evristika.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru