Kultūras kontinuitāte

   Špenglera vēstures filosofijas epopeju var skatīt dažādos aspektos. Tajā skaitā var skatīt no antīkās kultūras turpinājuma viedokļa t.s. Rietumu kultūrā. Tradicionāli atzīst turpinājumu; proti, Rietumu kultūra radās kā antīkās kultūras turpinājums, Rietumu kultūras pamatā ir antīkā kultūra. Lasot Špenglera grāmatu, nepārtraukti nākas sastapties ar antīkās kultūras, antīkā cilvēka kraso atšķirību no Rietumu kultūras, Rietumu cilvēka. Apskatot jebkuru problēmu, autors pievērš uzmanību antīkā materiāla krasajai atšķirībai no Rietumu materiāla. Tādējādi gribot negribot rodas jautājums par antīkās kultūras kontinuitātes realitāti. Var atklāties, ka bija divi krasi atšķirīgi cilvēciskie tipi katrs ar savu mentalitāti un tādējādi arī divas krasi atšķirīgas kultūras. Antīkās kultūras kontinuitāte Rietumu kultūrā var izrādīties mīts un pašapmāns. Lai apspriestu minēto jautājumu (hipotēzi), noteikti nākas pārlasīt Karena Svasjana ļoti dziļo grāmatu par Eiropas idejisko evolūciju. No minētā jautājuma (hipotēzes) viedokļa noteikti nākas pārlasīt arī citas grāmatas. Nākas ņemt vērā barbaru iebrukumu antīkajā teritorijā, barbaru lomu agrīnajos „tumšajos” viduslaikos kā savdabīgu pārejas laikmetu starp divām krasi atšķirīgām pasaulēm – antīko pasauli un Rietumu pasauli. Noteikti nākas pārskatīt Renesanses lomu kā speciālu „projektu” Rietumu kultūrā, meklējot sev garīgo placdarmu turpmākai dzīvei. Renesanse taču liecina, ka nekāda organiska kontinuitāte praktiski nebija. Barbari neko neturpināja. Tikai vēlāk barbari + antīkā sociuma paliekas (faktiski kaut kāds jauns abu ģenētisko potenciālu asimilācijas produkts) apzināti restaurēja antīko materiālu. Faktiski restaurēja tikai drumslas, jo antīkajam cilvēkam, kā raksta Špenglers, nemaz neinteresēja saglabāt savu kultūras mantojumu, kā tas interesēja senās Ēģiptes cilvēkus un, protams, fanātiski interesē Rietumu cilvēkus.