Norberta Eliasa idejas

Norberts Eliass (1897-1990) neatzina liberālās ideoloģijas atspoguļošanos socioloģijā, dominējot tieksmei visu „individualizēt”. T.Parsona pieeju viņš uzskatīja par zinātniski bezperspektīvu, jo nepalīdz izprast sociālos procesus un sabiedrības esamības likumsakarības. Eliass atzina, ka indivīds ir socializēts automātiski dzīvē. Sociologam ir jāpēta sabiedrība – attiecības starp indivīdiem. Šīs attiecības viņš dēvēja par „figurācijām”; zinātnei (socioloģijai) jānoskaidro „figurāciju” likumsakarības; „figurāciju” ilglaicīgs process ir „civilizācijas process”; civilizācija nav abstrakta totāla parādība. Eliass īpašu uzmanību velta paškontrolei; paškontrole ir virzošais spēks, nodrošinot sabiedrībā, valstī stabilitāti; civilizētības palielināšanās ir paškontroles palielināšanās, paškontroles mehānismu efektivitātes palielināšanās; paškontrole iznīdē sociāli bīstamas noslieksmes. Paškontroles attīstībā noteiktas funkcijas ir valstij, kurai ir monopols uz leģitīmu spēka pielietošanu, ja paškontroles līmenis ir zems, bīstams sabiedrībai; jo lielāka cilvēku mijiedarbība, jo lielāka paškontrole ir vajadzīga; paškontrole, valsts spēka pielietošana ir tendēta uz internalizēšanu – sabiedrības normu, vērtību atzīšanu, pielietošanu. „Figurācija” ir mijiedarbība starp indivīdiem un grupām kooperācijas, funkciju diferenciācijas veidā, kā arī tā ir cīņa par „dzīves izredžu” (eksistenciālās bāzes) monopolizāciju. Eliass bija K.Manheima (1893-1947) asistents; Eliass izmantoja Manheima jēdzienu „freischwebende Intelligenz” – brīvi „tvaikojoša” inteliģence, kurai ir svešas materiālās un ideoloģiskās intereses; minētais jēdziens ir vajadzīgs, jo cilvēks nav noslēgts sevī (homo clausus), bet vienots ar sabiedrību, kurā savukārt vienmēr eksistē noteiktas intereses, kuru varā nonāk atsevišķi indivīdi; Manheims un Eliass ļoti lielu uzmanību veltīja „konkurencei” – cīņai par „dzīves izredzēm” (eksistenciālo bāzi); Manheims lasīja referātu „Konkurences nozīme garīgajā sfērā”; Manheims tāpat kā Eliass kritizēja liberālismu; liberālisms tēlo „brīvību no vērtībām”, taču faktiski ir buržuāzijas vērtību paudējs. Eliass kritizēja pēckara amerikāņu socioloģijas atsacīšanos no vēsturiskuma, nevēlēšanos balstīties uz vēsturisko procesu loģiku un necenšoties noskaidrot tagadnes procesu vēsturisko horizontu. Eliass norādīja, ka pēc II Pasaules kara socioloģija zaudēja vēsturisko redzējumu. [Hipotēze: Varbūt tas ir saistīts ar eiropeīdu vispārējā pagrimuma sākumu un palielināšanos; nespēja vēsturiski interpretēt materiālu liecina par vispārējā pagrimuma izpausmi zinātnē?] Eliasa konceptuālajā korpusā svarīga vieta ir cilvēku afektu struktūrai un afektu kontrolei (paškontrolei) vēsturiskā skatījumā; viņš analizēja afektus sabiedrības attīstības atsevišķās fāzēs; viņu interesēja afektu kontroles standarti un paraugi, to vēsturiskā mainība. Eliass analizēja cilvēcisko ekspresiju; to regulē paškontrole un ārējais spēks – ārējā piespiešana; tā visa rezultāts ir civilizētības pieaugums pretstatā barbarismam, atbrīvojoties no barbarisma.