Metodoloģiskā problēma

Igora Šafarēviča lieliskā eseja „Rusofobija” (1978-1983) aicina padomāt par vienu problēmu, kuru var uzskatīt par metodoloģisko problēmu. Ar to nākas saskarties tautas dzīves analītikā. Eseja ir vērsta pret rusofobiju, kurai pievēršās nevis ārzemju autori, bet pašmāju autori. Viņi gatavo naidīgas publikācijas pret krievu tautu un Krieviju. Krievu tautai tiek izvirzīti ļoti smagi pārmetumi, kuri koncentrējās kopējā slēdzienā par krievu tautas mūžseno nevērtību. No tādiem autoriem veidojās vesela grupa, kuru Šafarēvičs sauc par „mazo tautu”, izmantojot franču sociologa Kašēna koncepciju un terminoloģiju. „Mazā tauta” ir atsevišķa tautas daļa, kuras darbību un uzskatus var pretstatīt pārējai tautai – „lielajai tautai”. Šafarēviča ieskatā PSRS tāda „mazā tauta” izveidojās no rietumnieciski un liberāli noskaņotiem „disidentiem”, no kuriem savukārt liela daļa ir ebreji. Viena daļa no šiem „disidentiem” dzīvo PSRS, otra daļa – ārzemēs. Rusofobiskās publikācijas lasāmas ārzemju žurnālos, ārzemēs izdotajās grāmatās. Interesanti ir tas, ka Šafarēvičs „mazās tautas” formēšanos saskata 70.gados, kad strauji pieaug rusofobisko publikāciju skaits, bet galvenais – inteliģences vienas daļas (kvalitatīvi labas daļas) naidīgums pret krievu tautu un Krieviju izvēršās kategoriskā formā. Ļoti naidīgi tiek, piemēram, runāts par krievu verdzisko psiholoģiju, pašcieņas trūkumu, cita cilvēka viedokļa necienīšanu, naida, ļaunuma, svešas varas dievināšanas plebejisko sajaukumu. Uzmanību saista laiks – 70.gadi. Šafarēvičs par to neraksta, taču nākas atcerēties, ka 70.gados sākās eiropeīdu vispārējais pagrimums, ko izraisa demogrāfiskā pāreja. No 70.gadiem sākās eiropeīdu iracionālisms visās dzīves sfērās. Un, lūk, tāpēc rusofobijas uzplaukumu var droši saistīt ar eiropeīdu vispārējo degradāciju. Rusofobija ir degradācijas izpausme. Par to nav šaubu. Degradācija vispirms sākās inteliģencē, tās labākajā daļā. Tātad padomju laika „disidentu” rusofobija (degradācija) laika ziņā sakrita ar Rietumu eisopeīdu degradācijas sākumu. Tas ir spilgts piemērs citu piemēru kolekcijā tam, ka principā sociāli politiskajai iekārtai nebija nekādas nozīmes eiropeīdu traģiskajā liktenī demogrāfiskās pārejas laikā. Degradācijas apjoms, intensitāte, izpausmes formas bija identiskas Rietumos un „sarkanajos” Austrumos. Bet tagad par metodoloģisko problēmu. Šafarēvičs plaši raksta par būtisku neizpratni rusofobijas un citu fobiju izcelsmē. Viņš atsaucās uz franču, vāciešu inteliģences kādas daļas naidu pret savu tautu. Piemēram, vāciešu naids pret savu tautu jaunākajos laikos nav saprotams tāpēc, ka vācu tautai ir bagāts kultūras mantojums. Nav saprotams, kā var naidīgi runāt par vāciešu nevērtību, ja tai ir Gēte, Šillers, romantisma literatūra utt. Tas pats attiecās uz rusofobiju. Nav saprotams, kā var lamāt krievu tautu XX gs. otrajā pusē, ja tās pagātnē ir Puškins, Ļermontovs, Tolstojs, Dostojevskis utt. Metodoloģiskā problēma tautas dzīves analītikā sākās tad, ja nākas vērtēt jaunu tautu, kurai šodien nav tāds mantojums kā minētajiem vāciešiem, krieviem un tauta pašlaik nevēlās neko dzirdēt pat par to vērtīgo mazumu, kas tomēr eksistē tās kultūras mantojumā. Kā izturēties tādā gadījumā, ja tauta, bet pats trakākais – tās inteliģence, atzīst un ciena tikai masu kultūru, tautai nav „mazās tauta”, kura gribētu „lielo tautu” ievirzīt cienījamā līmenī? Kā izturēties tautas dzīves analītikā apstākļos, kad socializācijā dominē perversais, vulgārais, primitīvais, seklais, neinteliģentais, nezinātniskais, amorālais? Kā vērtēt tautu, kurā nav cieņā godīgi un gudri cilvēki un tādi cilvēki tiek nežēlīgi nobīdīti malā un garīgi iznīcināti?