Kapitālisma nāve

Kapitālisma nāve ir eiropeīdu civilizācijas realitāte – atbilst īstenībai. Vienīgi eiropeīdi ir zaudējuši reālisma garu, paškritiskās refleksijas drosmi un nespēj saskatīt un atzīt kapitālisma nāvi. Par kapitālisma nāvi liecina šīs formācijas visu klasisko komponentu zudums. Tie ir atmiruši, transformējušies un nefunkcionē kapitālisma kontekstā, bet citā kontekstā. Kapitālisma nāvi ir veicinājuši daudzi faktori. Tajā skaitā neoliberālais fundamentālisms, ģeoekonomiskais reālisms (ekonomikas un finansu globalizācija). Par kapitālisma nāvi liecina tirgus nefunkcionēšana, jo visu nosaka transnacionālie monopoli, valsts kā pārvaldes institūts ir degradējies, pilsoniskā sabiedrība ir bezspēcīga, politika tagad ir administratīvie resursi + šovbizness, t.s. finansu kapitālisms un pakalpojumu ekonomika ir iznīcinājusi ražošanas kapitālismu, valsts vairs nevēlās piesaistīt katru cilvēku, lai viņš kalpotu valsts labklājībai. Kapitālisma sistēmu tāpat kā sociālisma sistēmu sagrāva paši attiecīgās formācijas saimnieki. Un sākās sagraušanas process nebūt 2007.gadā, bet daudz agrāk. Fabaržē esot saņēmis pasūtījumu vislielāko skaitu 1916.gadā. It kā niecīgs fakts. Bet patiesībā ļoti intriģējošs fakts kapitālistu alkātības ģenēzē. Kapitālisma ēra neturpinājās vēsturiski ilgi. „Capitalisme” – franču izcelsmes vārds no apm. 1753.gada kā sinonīms bagātībai; tikai XIX gs. vidū vārds „kapitālisms” frančiem kļuva ekonomiskās sistēmas apzīmējums; angļu valodā vārds „capitalism” no 1854.gada; angļu valodā vārds „capital” no 1611.g.; „capitalist” – no 1792.g.  Pašlaik kapitālisms terminoloģiski drīzāk atgādina stihiski patriotisku masu uzskatu, ka tas pastāv un turpinās. Bet pārmetumi ir nevietā. Tie nav pelnīti, jo vēl nav izdomāts terminoloģiskais formulējums tagadējai sociāli ekonomiskajai formācijai. Šajā formulējumā it kā iederētos vārds „globalizācija” ,- piem., varētu teikt „planetāri globālā finansiāli ekonomiskā formācija”.