Patiesība

   Profanācija ir svētuma apgānīšana. Plurālisma profanācijā tiek apgānīts tāds svētums kā patiesība. Liberālās demokrātijas ideoloģija aicina ne vien neticēt patiesības iespējamībai, bet pat mudina izsmiet patiesību un tās aizstāvjus, ko cītīgi dara postmodernisma filosofija.

   Patiesības definēšana Rietumu civilizācijā jau no paša sākuma ietilpst filosofijas kompetencē. Un šajā ziņā pārsteidzoši ir tas, ka patiesības definīcija tika formulēta jau sengrieķu filosofijā un kopš tā laika līdz šodienai nav mainījusies. Neticami, taču aizvadītajos gadu tūkstošos Rietumu civilizācijā eksistēja tikai viens uzskats par patiesību. Rietumu civilizācijā vienmēr bija un joprojām ir tikai viena patiesības definīcija. Tātad Rietumu ļaudis vienmēr aptvēra, ja būs dažādi ieskati par patiesību un jautājumā par patiesību pastāvēs atšķirīgi viedokļi, tad cilvēku dzīvē nebūs stabili ne intelektuālie, ne morālie pamati. Ja cilvēku dzīvē virmos patiesību plurālisms, tad cilvēku dzīvē iestāsies bezjēdzība, degradācija, amorāla izvirtība, haoss, prāta aptumsums.

   Tā saucamā klasiskā patiesības definīcija skan šādi: patiesība ir īstenības adekvāta atspoguļošanās cilvēka apziņā. Citiem vārdiem sakot, patiesība ir lietas un prāta sakritība. Var teikt arī tā, ka patiesība ir domāšanas un esamības sakritība. To pašu var pateikt mūsdienīgākā variantā: patiesība ir adekvāta informācija par objektu, kas iegūta objekta jutekliskajā un intelektuālajā izpētē. Patiesības kritērijs ir domāšanas un esamības sakritība.

   Par ko liecina patiesības definīcijas nemainība? Kāpēc ir sastopami visdažādākie uzskati par citām parādībām, taču par patiesību visu laiku ir bijis tikai viens uzskats?

   Tas, ka Rietumu filosofijā patiesības definīcija principā nav mainījusies,  savdabīgi liecina par patiesības saistību ar visos laikmetos dzīvojošo cilvēku piederību vienai hominīdu sugai – saprātīgiem cilvēkiem (Homo sapiens). No vienas puses mēs redzam, ka saprātīgiem cilvēkiem var būt tikai viens priekšstats par patiesību un viena patiesības definīcija. Saprātīgiem cilvēkiem nevar būt daudzas patiesības un patiesību plurālisms.

   No otras puses patiesības definīcijas nemainība liecina, ka patiesības izpratne ir saprātīgo cilvēku sugas kopsaucējs un identitātes pamats, kā arī katra cilvēka identitātes pamats, apliecinot viņa piederību „Homo sapiens”. Ja zūd vienota patiesības izpratne un sākās patiesības plurālisms, tad zūd saprātīgo cilvēku suga un zūd cilvēka kā „Homo sapiens” identitāte.

   Bet ko mēs redzam tagad? Par ko liecina plurālisma profanācija? Par ko liecina patiesības zākāšana? Par ko liecina atsacīšanās no patiesības? Par ko liecina citētajā murgojumā cilvēka identitātes šausmīgā neizpratne?

   Loģiski, ka liecina par hominīdu jaunas sugas veidošanos. Tā būs suga, kurai būs savs priekšstats par patiesību, ja tai vispār interesēs patiesība. Pašlaik viss liecina, ka tā murkšķēs neskaitāmi daudzu patiesību zaņķī. Tā būs suga, uz kuru vairs neattieksies cilvēku sugas latīniskais apzīmējums „Homo sapiens”.

   Mēs jau zinām, ka  saprātīgi cilvēki jauno sugu ir nosaukuši par postcilvēkiem. Plurālisma profanācija ir postcilvēku sfēra. Postcilvēka „patiesībai” („viedoklim”) realitāte nav vajadzīga. Nav vajadzīga postcilvēka apziņas un realitātes sakritība. Tie etnosi, kuri agrāk nesasniedza zināmu kulturoloģisko briedumu un veģetē bez zinātniski uzlādētas izglītības, liberālās demokrātijas ērā kolektīvi ieveļas postcilvēku sugā. Liberālās demokrātijas ideoloģijai var pretoties gudri izstrādāta kontrideoloģija. Milzīga loma ir zinātniski uzlādētai izglītībai. Pārgudro murgojumu cēlonis noteikti ir murgaina izglītība. Visvairāk augstskolās.

No raksta „Plurālisma palaidnīgā profanācija”.